Zaļaļģes

Zaļaļģes (Chlorophyta) pieder Chlorophyta nodalījumam, ko veido no 9500 līdz 12 000 sugas. Tā ir parafilētiska grupa. Tipiskajām zaļaļģēm, kas var būt kustīgas vai nekustīgas, ir centrālā vakuola, pigmenti, kas atrodas dažādu sugu plastidās, un divu slāņu — celulozes un pektīna šūnapvalki. Tāpat kā augi, arī zaļaļģes satur divas hlorofila formas — hlorofilu a un b, ko izmanto, lai iegūtu gaismas enerģiju cukuru ražošanai, bet atšķirībā no augiem tās galvenokārt ir ūdens organismi. Fotosintētiskie pigmenti (hlorofili a un b, karotīns un ksantofils) ir tādās pašās proporcijās kā augstākajos augos. Barības vielas uzkrāj cietes veidā pirenoīdos. Visām zaļaļģēm ir mitohondriji ar plakanām kristām. Zaļaļģes, kuru lielums un forma ir mainīga, ir vienšūnas (Chlamydomonas), koloniālas (Hydrodictyon, Volvox), pavedienveida (Spirogyra, Cladophora) un tubulāras (Actebularia, Caulerpa) formas. Taksonomiskos rangus nosaka Starptautiskais aļģu, sēņu un augu nomenklatūras kodekss. Zaļaļģu klasei pieder planktonā un bentosā, kā arī augsnē augošas un aerofītiskas aļģes tipiski zaļā krāsā ar ļoti daudzveidīgu morfoloģisko uzbūvi: monadālo, palmellas, kokoidālo, trihālo un sifonālo. Gan mikroskopiskas, sīkas vienšūnas aļģes līdz pat makroskopiskām, bieži vien ar pavedienveida zarotiem vai plātņveida lapoņiem.
Vairums zaļaļģu ir izplatītas visā pasaulē un aug galvenokārt saldūdeņos, bet ir arī sauszemes un jūras sugas. Brīvi peldošās mikroskopiskās sugas kalpo kā pārtikas un skābekļa avoti ūdens organismiem. Savairojoties masveidā izraisa “ziedēšanu”. Zaļaļģes ir svarīgas arī augu evolūcijas pētījumos; vienšūnas zaļaļģes Chlamydomonas tiek uzskatītas par līdzīgām senču formai, kas, iespējams, ir pirmsākumi sauszemes augiem.

• 
  Zaļaļģes
• 
  Zaļaļģu pavedieni
• 
  Aļģu konjugācija

Klasifikācija

Klasifikācija
Valsts: Augi (Plantae)
Nodalījums: Hlorofīti (Chlorophyta)

Klases
Chlorodendrophyceae Chloropicophyceae Mamiellophyceae Nephrophyceae Palmophyllophyceae (Prasinophyceae s.s.) Pedinophyceae Picocystophyceae Pyramimonadophyceae UTC clade Ulvophyceae Trebouxiophyceae Chlorophyceae

Izcelsme

Plastīdu izcelšanos no zilaļģēm līdzīgiem prokariotiem, kas dzīvojuši eikariotiskās šūnās apraksta endosimbiozes teorija. Šīs teorijas izveidotāji uzskata, ka mitohondriji un hloroplasti ir cēlušies no kādreiz brīvi dzīvojošās baktērijām, kuras endosimbiozes ceļā nonākušas citās — lielākās šūnās. Jēdzinu endosimbionts attiecina uz šūnām, kuras dzīvo citās šūnās. Morfoloģiskie, bioķīmiskie un molekulārie pētījumi pierāda, ka plastīdas ir endosimbiontu priekšteči. Hloroplastiem un mitohondrijiem piemīt vairākas pazīmes,kas liecina par labu endosimbiozes teorijai:

• hloroplastu un mitohodriju izmēri un uzbūve ir līdzīga baktērijām;
• hloroplastiem un mitohondrijiem ir DNS gredzens, kas atgādina baktēriju gredzenveida hromosomu;
• abi organoīdi vairojas daloties;
• hloroplastos un mitohondrijos ir ribosomas, kas pēc izmēra ir līdzīgas baktēriju ribosomām;
• abiem organoīdiem ir divas membrānas — ārējā varēja rasties no saimniekšūnas, tās plazmatiskajai membrānia ieliecoties un ieslēdzot "ieceļotāju"; iekšējā membrāna ir kādreizējās baktērijas plazmatiskā membrāna;
• hloroplastu tilakoīdi atgādina ciānbaktēriju fotosintezējošās membrānas gan pēc formas, gan pēc funkcijām, jo šajās membrānās ir izvietojies hlorofils.

Primārajā endosimbiozē brīvi dzīvojoša fotosintezējoša zilaļģe, nonākot vienšūnu heteretorfā protistā, kļūst par tā sastāvdaļu. Tādējādi veidojas divām membrānām klātas plastīdas, tādas kā zaļaļģēs, augos un sārtaļģēs. Primārā endosimbioze radīja trīs autotrofiskus kladus ar primārajām plastīdām: zaļaļģes, sārtaļģes un glaukofītus.

Vairošanās

Zaļaļģes ir eikariotiski organismi, kam novērojams vairošanās cikls ar paaudžu maiņu. Seksuālā reprodukcija (dzimumvairošanās) ir bieži sastopama, vairojas ar gametām (dzimumšūnām). Labvēlīgos apstākļos tās vairojas bezdzimumiski — zaudē vicas un dalās — aseksuāla reprodukcija (bezdzimumvairošanās) ir šūnu dalīšanās (Protococcus), vairošanās ar zoosporām (saldūdens sugām 2 vicas, jūras sugām — 4) (Ulothrix, Oedogonium) un fragmentācija.

Fizioloģija

Zaļaļģes ir kalpojušas par eksperimentāliem organismiem, lai saprastu mehānismus membrānu jonu un ūdens caurlaidībā, osmoregulāciju, turgoru regulāciju, sāls toleranci, citoplazmas straumēšanu u.c.

Nozīme

• Zaļaļģes ietilpst ķērpju lapoņu sastāvā;
• Izmanto laboratorijās pētījumos;
• Izmanto bioindikācijā;
• To īpatsvars makrofītu izskalojumos var norādīt uz paaugstinātu eitrofikācijas līmeni;
• Sekmē piesārņotu ūdeņu attīrīšanos;
• Dažas zaļaļģu sugas savairojas eitrofā vidē, nomācot citus augus;
• Ūdens organismu slēptuve un barība;
• Zaļaļģi Chlorella kultivē un izmanto kā papildus barību putnu u.c. mājdzīvnieku ēdināšanā;
• Var izmantot pārtikā, piemēram, Ulvae — zaļie jūras salāti;
• No saldūdens zaļaļģēm var izgatavot papīru;
• Veido sapropeli;
• Zaļaļģes fotosintēzes procesā skābekļa vietā var producēt ievērojamu daudzumu ūdeņradi, kas nozīmē, ka makroaļģes var tikt izmantotas enerģijas ražošanai bioreaktoros.