Svētās Romas impērijas sabrukums

Svētās Romas impērijas zemes 1789. gadā.

Vācu valstu robežas pēc Reinas konfederācijas izveides un Svētās Romas impērijas likvidācijas 1806. gadā.

Vācu valstu robežas 1812. gadā.

Svētās Romas impērijas sabrukums iesākās 1792. gadā, un pēc militāru neveiksmju sērijas noveda pie Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām 1806. gadā.

Priekšvēsture

Franču revolūcijai kļūstot aizvien radikālākai, Svētās Romas impērijas ķeizars Leopolds II un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II 1791. gada augustā tikās Saksijā un pasludināja, ka kopā ar citām Eiropas valstīm ir gatavi veidot militāru koalīciju monarhijas atjaunošanai Francijā. Abi valdnieki bija salīdzinoši liberāli un deklarāciju neuzskatīja par kara pieteikumu. Leopolds II vēlējās atbalstīt savu māsu, Francijas karalieni Mariju Antuaneti, kamēr Prūsija cerēja kara gadījumā iegūt jaunas teritorijas. No revolucionārā terora bēgošie franču aristokrāti pulcējās impērijas teritorijā. Francijas Likumdošanas sapulce 1792. gada janvārī pieprasīja Leopoldam II pārtraukt bēgļu atbalstu, piedraudot ar karu. Leopolds II mira tā paša gada martā, un viņa mantinieks Francis II ātri mobilizēja 50 000 kareivjus lielu armiju. Arī Prūsija sāka gatavoties karam, ko uzsāka Francija, iebrūkot Austrijas Nīderlandē. 1792. gada septembrī Hābsburgu Austrija oficiāli lūdza impērijas parlamentam finansiālu atbalstu kara vešanai. Parlaments to noraidīja, baidoties, ka Austrija un Prūsija karu izmantos savu valdījumu palielināšanai. Frančiem gūstot panākumus, impērijas parlaments tomēr piešķīra līdzekļus 120 000 kareivjus lielai armijai. 1793. gada pavasarī, kad franči atkārtoti iebruka impērijas teritorijā, parlaments oficiāli pieteica karu Francijai.

1794. gada beigās finansiālās grūtībās nonākusī Prūsija noslēdza pamieru ar Franciju un pievērsās Kostjuško vadītās poļu sacelšanās apspiešanai. 1795. gada aprīlī Prūsija noslēdza mieru ar Franciju. Prūsija piekrita tam, ka franči okupē virkni vācu valstiņu Reinzemē. Apmaiņā franči ļāva Prūsijai paplašināt savu ietekmi Ziemeļvācijā. Tādējādi Prūsija bija piedalījusies impērijas teritorijas sadalīšanā bez imperatora ziņas un piekrišanas.

1795. gada oktobrī Krievijas Impērija, Prūsija un Hābsburgi veica trešo Polijas dalīšanu. Francis II vēlējās mieru ar frančiem slēgt pēc uzvaras, tāpēc karš ar mainīgiem panākumiem turpinājās vācu zemēs un Itālijā. Kad Napoleona karaspēks 1797. gada sākumā atradās 130 km attālumā no Vīnes, Francis II piekrita pamieram. 1797. gada oktobrī sekoja formāls miera līgums, ar kuru Francija ieguva teritorijas Itālijā, Beļģijā un Reinzemē. Mazās vācu valstiņas pāris gadu laikā zaudēja ticību stabilitātei un neatkarībai impērijas ietvaros. Iecerēto impērijas zemju dalīšanu uz laiku pārtrauca Otrās koalīcijas karš, ko Hābsburgi kopā ar Lielbritāniju un Krieviju sāka 1799. gadā. Nepārtrauktā karadarbība bija smagi izpostījusi Reinzemi, ko visvairāk izlaupīja milzīgās franču armijas. Par spīti protestiem, 1799. gadā impērijas parlaments pieņēma jaunu kara nodokli, lai finansētu karu, kurā 1800. gadā atkal sāka uzvarēt franči.

Robežu maiņa

1800. gadā impērijā dzīvoja ap 27 miljoniem cilvēku, no kuriem 14-15 miljoniem dzīvoja vidēja un maza izmēra valstiņās, kurām nebija nekādu militāro ambīciju.

1801. gada februārī Svētā Romas impērija un Francija noslēdza jaunu miera līgumu, kuru martā apstiprināja impērijas parlaments. Franči ieguva jau iepriekšējā miera līgumā apstiprinātās teritorijas Nīderlandē un Reinzemē. Bez īpašumiem palikušajiem vācu valdniekiem tika piešķirtas kompensācijas no citur impērijā konfiscētajām baznīcas zemēm. No gandrīz 300 valstiņām un brīvpilsētām izveidoja mazāk nekā 100 valstiņu. Napoleons lielā mērā kontrolēja vācu zemju robežu izmaiņas ar mērķi radīt spēcīgākas valstis, kas būtu viņa sabiedrotās pret ķeizaru Franci II. Lai arī Francis II un Prūsijas Karaliste šādi palielināja savas zemes, lielākās ieguvējas bija franču atbalstītās, vidēji lielās Bavārijas, Virtembergas un Bādenes valstis. Pēc teritoriālām izmaiņām kūrfirstu zemju statusā saglabājās deviņas valstis un Maincas arhibīskapija, bet pazuda gandrīz visas bīskapu valstiņas un brīvpilsētas, protestantu valstis ieguva vairākumu. Ķeizars zaudēja savus tradicionālos katoļu atbalstītājus impērijas institūcijās.

Drīz pēc tam, kad Napoleons 1804. gadā sevi pasludināja par imperatoru, arī Svētās Romas impērijas ķeizars pasludināja sevi par jaunizveidotās Austrijas Impērijas ķeizaru, tādējādi kļūstot par dubultimperatoru. 1805. gadā Francis II iesaistījās Trešās koalīcijas karā pret Napoleonu un gada beigās cieta smagu sakāvi Austerlicas kaujā.

Likvidācija

Militārās neveiksmes un miera līgumi ar Napoleonu Svētās Romas impēriju 1806. gadā bija sadalījuši trīs zonās. Vienā atradās galvenās franču ienaidniece, Austrijas Hābsburgu zemes, otrajā bija neitrālā Prūsija, kurai franči uzticēja visu ziemeļu kontroli, un trešo veidoja rietumu un centra mazās valstiņas, no kurām vadošās bija franču sabiedrotās Bādene, Bavārija un Virtemberga. Francis II joprojām bija Svētās Romas impērijas ķeizars, turpināja pastāvēt impērijas parlaments, taču viņu vara lielā daļā impērijas reāli bija sabrukusi. Mazo valstu politiskā lojalitāte aizvien vairāk piederēja Napoleonam, kurš plānoja dažādu konfederāciju un dinastisko laulību risinājumus, lai Itālijas un vācu valstis pakļautu pilnīgai franču kontrolei. 1806. gada februārī frančiem bija ideja veidot Austrijas, Prūsijas un Bavārijas kontrolētu vācu valstu federāciju, kurā Bavārija būtu cieša Francijas sabiedrotā.

1806. gada jūlijā Napoleons nodibināja Reinas konfederāciju kas 1. augustā formāli paziņoja par izstāšanos no Svētās Romas impērijas. 6. augustā Francis II atsacījās no Svētās Romas impērijas imperatora troņa un turpmāk valdīja kā Austrijas imperators Francis I.