Sarkanais Metalurgs (futbola klubs)

Sarkanais Metalurgs
Pilsēta	Liepāja
Līga	Latvijas futbola Virslīga
Dibināts	1949. gadā
Beidza pastāvēt	1961. gadā
Mājas krāsas

"Sarkanais Metalurgs" bija futbola komanda no Liepājas, kura tika dibināta 1949. gadā, bet beidza pastāvēt 1961. gadā. 11 gadus tā bija neapstrīdama Latvijas čempionāta līdervienība.

Vēsture

Savas pastāvēšanas pirmajā gadā "Sarkanais metalurgs" trenera Agra Buša vadībā saviem konkurentiem Latvijas čempionātā neatstāja ne mazākās cerības. Čempionāta 22 spēlēs tas guva 121 vārtus, savos vārtos bumbu ielaižot vien 9 reizes un nezaudējot ne punkta, arī Latvijas kausa izcīņā tā ceļš līdz uzvarai bija vairāk nekā pārliecinošs (finālspēlē Rīgas "Spartaks" tika sagrauts ar rezultātu 4-0).

1950. gadā "Metalurgs" čempionātā ieņēma otro vietu un arī kausa finālā zaudēja savam principiālākajam pretiniekam — "Rīgas Armijas virsnieku nama" vienībai. Cīņas starp AVN un "Sarkano metalurgu" vairākus gadus bija visprincipiālākās Latvijas futbolā. Tajās emocijas kāpināja ne vien mūžīgā cīņa starp Rīgu un provinci, bet arī starp divām pilnīgi atšķirīgām pieejām. "Sarkanais metalurgs" bija gandrīz simtprocentīga liepājnieku komanda, kurā pat no citām Latvijas pilsētām futbolistu bija nedaudz, tikmēr AVN bija padomju armijas komanda bez viena vienīga latvieša sastāvā. Jau 1946. gadā notika pirmās dūru cīņas starp AVN un vēl tolaik Liepājas "Daugavas" atbalstītājiem, bet kulmināciju šī pretestība sasniedza 1951. gadā.

Togad Latvijas čempionāts norisinājās vienā riņķī un tajā piedalījās vien sešas komandas. Savā starpā "Sarkanais metalurgs" un AVN nospēlēja neizšķirti, visus pārējos pretiniekus abas vienības pārliecinoši apspēlēja un līdz ar to notika pārspēle par Latvijas čempionu titulu starp šīm divām komandām. Pateicoties Gustava Zviedra neilgi pirms gūtiem vārtiem ar rezultātu 3—2 "Sarkanais metalurgs" Rīgā izcīnīja uzvaru un čempionu titulu par prieku lielajam skaitam no Liepājas atbraukušo līdzjutēju.

"Sarkanā metalurga" galvenais spēks neapšaubāmi bija komandas spēcīgajā uzbrukumā. Labākais komandas vārtu guvējs bija Miervaldis Drāznieks, kas pretinieku vārtos Latvijas čempionātos kopsummā "ielādēja" 160 bumbas (un tas — par spīti tam, ka milzumlielu procentu vārtu gūšanas izdevību Drāznieks nespēja izmantot). Aizsardzībā "Metalurgam" visus tā pastāvēšanas gadus bija viena pozīcija, kurā nemainīgi spēlēja viens un tas pats futbolists — Jānis Novikovs, kas varēja lepoties ar veseliem deviņiem Latvijas čempionu tituliem (spēlēt viņš sāka vēl "Olimpijas" rindās kara laikā) un "metalurgu" komandas rindās viņš bija arī nemainīgs 11 metru soda sitienu izpildītājs. Arī vārtsargs komandai bija nemainīgs — vienmēr par sevi pārliecinātais Ilmārs Rūja, kas komandas vārtus sargāja vairāk kā desmit gadu garumā. Pussargu līnijā tāpat bija savs "mūžīgais" spēlētājs — Harijs Feldmanis.

Kopumā laikā līdz 1959. gadam "Sarkanais metalurgs" izcīnīja veselus septiņus Latvijas čempionu titulus un četras uzvaras Latvijas kausā. Spēlētāju sastāvs pakāpeniski mainījās, pāris reizes nomainījās arī treneri — vispirms Buša vietā trenera pienākumus uzņēmās Ernests Ziņģis, bet tad — Afanasijs Ptičkins, taču "Sarkanais metalurgs" kā bija kopumā spēcīgākā komanda Latvijas čempionātā, tā tāda arī palika. Bija arī pāris neveiksmīgākas sezonas — it īpaši tāda bija 1955. gadā, kad gandrīz visi labākie "Sarkanā metalurga" spēlētāji tika iesaistīti Rīgas "Daugavas" rindās, formāli apvienojot "Metalurgu" ar Rīgas meistarkomandu, taču praksē tas nozīmēja vien to, ka "Daugava" šajā gadā Liepājas spēlētājus savās rindās varēja iegūt vēl vieglāk nekā citus gadus.

Stāsts par "Sarkano metalurgu" beidzās bez uzvarošas nots — 1959. gada čempionātā pārspēlē par pirmo vietu "Sarkanais metalurgs" papildlaikā piekāpās Rīgas "RER" vienībai. Šī spēle gan iezīmējās ar vienu no skandalozākajiem notikumiem visā Latvijas futbola vēsturē. Proti, spēles papildlaikā RER soda laukumā bumbu ar roku bija skāris kāds Rīgas komandas spēlētājs un liepājnieki jau gaidīja tiesneša svilpi par 11 metru soda sitienu, bet svilpe neatskanēja, toties rīdzinieku uzbrucējs, neviena netraucēts, šķērsoja visu laukumu un bez pretestības guva uzvaras vārtus. Nākamajā gadā Liepājas komanda ieguva tiesības spēlēt PSRS čempionātā un saukties par meistarvienību, bet nākamo Latvijas čempiontitulu liepājnieki sagaidīja vien jaunajā gadu tūkstotī un jau neatkarīgas Latvijas apstākļos.