Santantioko

Santantioko Sant'Antioco
Santantioko
Koordinātas: 39°04′N 8°27′E
Valsts	Itālija
Reģions	Sardīnija
Province	Karbonija-Iglesijasa
Platība
• Kopējā	115,59 km2
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	10 645
• blīvums	101,5/km²
Laika josla	CET (UTC 1)
• Vasaras laiks (DST)	CEST (UTC 2)
Mājaslapa	www.comune.santantioco.ca.it
Santantioko Vikikrātuvē

Santantioko (itāļu: Sant'Antioco, sardīniešu: Sant'Antiògu) ir sala un pašvaldība Itālijā. Tā atrodas pie Sardīnijas dienvidrietumu krasta.

Santantioko ir otrā lielākā Sardīnijas reģionā ar 109  km². Tā ir arī ceturtā lielākā visā Itālijā aiz Sicīlijas, Sardīnijas un Elbas. Tā atrodas 97 km attālumā no Kaljāri, ar kuru Santanioko savieno šoseja SS126, jūras šauruma krastus savieno moderns tilts. Salai apkārt atrodas divas neapdzīvotas salas, tālākā tiek saukta "Il Toro" (tulkojumā: vērsis), bet tuvākās vārds ir "La vacca" jeb "govs". Salas teritorija ir sadalīta starp divām komūnām - Santantioko, kas iekļauj lielāko iedzīvotāju daļu, kā arī antīkās pilsētas Sulki drupas, un Kusordžiju, otru salas lielāko centru.

Vēsture

Santantioko sala tika apdzīvota vēlākais 5. gadu tūkstotī p.m.ē (t.s. Sanmikele un Ozieri kultūras), un iedzīvotāji nodarbojās pārsvarā ar zvejniecību un lauksaimniecību. Ir tikuši atrasti šai kultūrai tipiski apbedījumi (saukti domus de janas) un menīri.

Santantioko pilsētu 8. gadsimtā p.m.ē. nodibināja feniķieši, apmetnei piešķīrot nosaukumu "Sulki". Vēlāk (6. gadsimtā p.m.ē.) tā kļuva par kartāgiešu koloniju. Pūniešu dominēšana beidzās 2. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Solki iekaroja romieši, kas saistīja to ar cietzemi ar mākslīga zemesšauruma palīdzību. Pilsoņu kara starp Jūliju Cēzaru un Pompeju laikā pilsēta atbalstīja Pompeju un tika smagi izpostīta pēc viņa neveiksmes. to vienpusīgs par pēdējo, kas ir stingri jāsoda pēc viņa sakāvi. Romieši pilsētu nosauca par "Plumbaria" sakarā ar svina atradnēm.

Pašreizējais pilsētas nosaukums ir cēlies no Svētā Antioka, vietējo evaņģēlistu, kurš mira mocekļa nāvē 125. gadā. Pēc Rietumromas impērijas Santantioka kļuva par Bizantijas nocietinājumu. Sākot ar 8. gadsimtu to atkārtoti apdraudēja saracēņu uzbrukumi, tādēļ daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi drošākos apgabalos austrumos. Sala tika iekļauta Sardīnijas Karalistes teritorijā (dibināta 1354.g.) un vēlāk to iegādājās Kaljāri arhibīskapija (1503.g.).

1793. gada janvārī-maijā salu okupēja Francijas karaspēks admirāļa Lorēna Žana Fransuā Trigē vadībā, un pilsoņi tika atbrīvoti no baznīcas nodokļiem. Pēdējais Ziemeļāfrikas pirātu uzbrukums notika 1815. gadā (tajā pašā gadā, kad svētā patrona relikvijas tika atvestas atpakaļ katedrālē).

Ievērojamākās vietas

• Santantioko Palaeo-Kristiešu Bazilika, atjaunota 1089-1102
• Romiešu tilts
• Senā akropole
• Feniķiešu un pūniešu nekropoles
• Feručio Barekas arheoloģijas muzejs
• Forts "Forte Su Pisu" (1812)
• Zīda vītņu muzejs