Ruandas pilsoņu karš

Ruandas pilsoņu karš bija bruņots konflikts Ruandā, kas notika no 1990. gada 1. oktobra līdz 1994. gada 4. jūlijam. Karš notika starp Ruandas valdību, kuru lielākoties veidoja hutu tautības pārstāvji, un Ruandas patriotu fronti (RPF), kuru veidoja trimdā esošie tutsi. Konflikts izraisīja vienu no 20. gadsimta lielākajām humānajām krīzēm — Ruandas genocīdu.

Vēsture

Konflikta saknes meklējamas vēsturiskajā spriedzē starp hutu un tutsi tautībām. Koloniālā perioda laikā beļģu koloniālās varas nesabalansētā politika veicināja spriedzi starp šīm grupām, dodot priekšroku tutsi elitei un diskriminējot hutu vairākumu. Pēc neatkarības iegūšanas 1962. gadā spriedze saglabājās, un vēlāk tās rezultātā tika izveidota Ruandas Republika.

1990. gada oktobrī RPF karaspēks sāka uzbrukumus Ruandas valdības spēkiem, sākot pilsoņu karu. RPF mērķis bija gāzt hutu kontrolēto valdību un izveidot jaunu valdību, kurā tutsiem būtu lielāka pārstāvniecība. Sākotnējie kauju posmi bija intensīvi, un RPF guva dažus sākotnējos panākumus, taču Ruandas valdības spēki ar Francijas un Zairas (mūsdienu Kongo Demokrātiskā Republika) atbalstu spēja apturēt RPF virzību. Šajā periodā tika noslēgts pamiers, un tika uzsāktas miera sarunas, kas noritēja ar starptautisko starpniecību.

1992. gadā tika panākta vienošanās par miera sarunu uzsākšanu, kas noveda pie Arušas vienošanās parakstīšanas 1993. gadā. Šī vienošanās paredzēja pagaidu valdības izveidi, kurā būtu pārstāvētas visas politiskās grupas, un solīja politiskās reformas, ieskaitot brīvas un taisnīgas vēlēšanas.

Tomēr politiskā nestabilitāte un radikālo hutu spēku opozīcija Arušas vienošanās īstenošanai radīja lielu spriedzi. 1994. gada 6. aprīlī, pēc Ruandas prezidenta Žuvenāla Habjarimanas lidmašīnas notriekšanas, sākās masveida genocīds. Vairākas hutu vadītas paramilitāras grupas un valdības spēki sāka sistemātiskas tutsi un mēreno hutu iznīcināšanu. Trīs mēnešu laikā tika nogalināti aptuveni 800 000 cilvēku, galvenokārt tutsi.

RPF uzsāka plašu ofensīvu, lai apturētu genocīdu un gāztu hutu valdību. Neskatoties uz ANO spēku klātbūtni, starptautiskā sabiedrība sākotnēji nereaģēja pietiekami ātri, lai apturētu vardarbību. RPF pakāpeniski ieguva kontroli pār valsti un 1994. gada jūlijā ieņēma galvaspilsētu Kigali, izbeidzot genocīdu un karu.

Sekas

Pēc karadarbības beigām Ruandā sākās reintegrācijas process, kas ietvēra nāves sodu izpildi, tiesu procesus un nacionālo izlīgumu. Liela daļa hutu bēga uz kaimiņvalstīm, baidoties no atriebības.

Starptautiskā sabiedrība, ieskaitot Apvienoto Nāciju Organizāciju, uzsāka izmeklēšanu par genocīdu. Ruandas genocīda tribunāls, izveidots Arušā, Tanzānijā, bija svarīgs starptautiskais tribunāls, kas nodarbojās ar galveno atbildīgo personu tiesāšanu par genocīdu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Pēckara periods bija izaicinājumu pilns, jo valstij bija jāatjauno ekonomika, infrastruktūra un sabiedrība. Ruandas valdība uzsāka dažādas reformas, lai veicinātu izlīgumu un ekonomisko izaugsmi. Notika izglītības, veselības aprūpes un lauksaimniecības sektora atjaunošana, kā arī centieni veicināt vienotību starp dažādām etniskajām grupām.

Ruandas prezidents Pols Kagame, kurš kļuva par prezidentu pēc kara beigām, veica būtiskas izmaiņas, lai stabilizētu valsti un veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Viņa vadībā Ruanda piedzīvoja ievērojamu ekonomisko izaugsmi un infrastruktūras attīstību, taču starptautiskie novērotāji ir arī izteikuši bažas par cilvēktiesību situāciju un politiskās opozīcijas apspiešanu valstī.

Skatīt arī

Burundi pilsoņu karš

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)