Pavlo Skoropadskis

Pavlo Skoropadskis Павло Скоропадський
Hetmanis Pavlo Skoropadskis
Ukrainas hetmanis
Amatā 1918. gada 29. aprīlī — 1918. gada 14. decembrī
Priekštecis	amats izveidots Mihailo Hruševskis (Centrālās Radas prezidents)
Pēctecis	amats atcelts Volodimirs Vinničenko (Direktorijas galva)
Dzimšanas dati	1873. gada 15. maijā Vīsbādene, Vācijas Impērija (tagad Vācija)
Miršanas dati	1945. gada 26. aprīlī (71 gada vecumā) Metene, Bavārija, Trešais reihs (tagad Vācija)
Apglabāts	Friedhof kapsēta, Obersdorfa, Bavārija, Vācija
Tautība	ukrainis
Dinastija	Skoropadski
Tēvs	Petro Skoropadskis
Māte	Marija Skoropadska
Dzīvesbiedrs(-e)	Oleksandra Durnovo
Bērni	Marija, Jelizaveta, Petro, Danilo, Pavlo, Olena
Profesija	militārpersona, politiķis
Augstskola	Pēterburgas pāžu skola
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālleitnants (1916) hetmanis (1918)
Valsts	Krievijas Impērija (1891—1917) Ukrainas Tautas Republika (1917—1918) Ukrainas Valsts (1918)
Struktūra	Krievijas Impērijas armija Ukrainas Brīvie kazaki Ukrainas Valsts bruņotie spēki
Karaspēka veids	Kavalērija
Kaujas	Krievu-japāņu karš Pirmais pasaules karš Ukrainas neatkarības karš
Apbalvojumi	Svētā Jura ordenis (1914) Svētā Vladimira ordenis Svētās Annas ordenis Svētā Staņislava ordenis

Pavlo Skoropadskis (ukraiņu: Павло Петрович Скоропадський; 1873—1945) bija ukraiņu ģenerālleitnants un politiķis, Ukrainas Valsts hetmanis (1918).

Dzīvesgājums

Dzimis 1873. gada 3. maijā Vīsbādenē atvaļināta pulkveža Petro Skoropadska ģimenē. Mācījās Pēterburgas Pāžu korpusā (1886—1893), pēc tam dienēja Kavaliergardu pulkā (1893—1904). Piedalījās Krievu — japāņu karā kā grāfa Kellera adjutants, pēc viņa nāves bija ģenerāļa Nikolaja Lineviča adjutants. Pēc kara beigām turpināja dienestu Kavaliergvardu pulkā, 1910. gadā kļuva par 20. Somijas dragūnu pulka komandieri, 1911. gadā par leibgvardes kavalērijas pulka komandieri, 1912. gadā paaugstināts ģenerālmajora pakāpē un ieskaitīts Krievijas imperatora Nikolaja II svītā.

Pirmā pasaules kara laikā komandēja 1. gvardes kavalērijas divīzijas brigādi (1914) un 5. kavalērijas divīziju (1915). 1916. gada janvārī paaugstināts par ģenerālleitnantu un 1. gvardes kavalērijas divīzijas komandieri, 1917. gada janvārī par 34. armijas korpusa komandieri.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada augustā ģenerālis Skoropadskis sadarbojās ar Ukrainas Centrālo Radu un pēc Ukrainas autonomijas pasludināšanas savu korpusu pārveidoja par 1. Ukraiņu korpusu. Visukrainas Brīvo kazaku kongresā 6. oktobrī viņu ievēlēja par ģenerālo atamanu, novembrī viņam pakļautās ukraiņu karaspēka daļas novērsa lielinieku uzbrukumu Kijivai. Pēc konflikta ar Ukrainas Centrālo Radu viņš 29. decembrī atkāpās no Ukrainas armijas vadības.

Pēc tam, kad pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācijas un Austroungārijas karaspēki okupēja Ukrainu, 1918. gada 29. aprīlī Visukrainas zemturu kongresā ģenerāli Skoropadski ievēlēja par visas Ukrainas hetmani. Viņš veica valsts apvērsumu, atlaida Ukrainas radu un pasludināja Ukrainas Valsts nodibināšanu.

Pēc Novembra revolūcijas un Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī Simona Petļuras vadītās Ukrainas direktorijas karaspēks ieņēma Kijivu un Skoropadskis 14. decembrī atteicās no varas. 1919. gada sākumā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju un dzīvoja Berlīnē, kur darbojās ukraiņu emigrantu organizācijās.

Otrā pasaules kara beigās bēga no Berlīnes uz Bavāriju, kur 1945. gada 16. aprīlī vilciena angļu-amerikāņu aviācijas bombardēšanas laikā pie Rēgensburgas tika ievainots un 26. aprīlī mira Metenes klostera slimnīcā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pavlo Skoropadskis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)