Osmaņu impērijas kultūra

Osmaņu impērijas kultūra veidojās pakāpeniski, turkiem iekarojot ne-osmaņu tautas un, absorbējot šo tautu kultūru. Lielā mērā Osmaņu impērijas kultūra balstījās uz islāma tradīcijām, kuras aizguva no arābiem un persiešiem. Impērijā dzīvoja arī liels daudzums ebreju, kas Osmaņu impērijas kultūrai pienesa arī daļu no savām tradīcijām. Līdz ar to Osmaņu impērijas kultūra pastāvīgi mainījās un regulāri tika papildināta ar jaunām tradīcijām.

Osmaņu impērijai, izstumjot no Anatolijas bizantiešus, valsts galvenais virzītāja spēks bija džihāds pret krustnešiem un tādēļ arī pirmie Osmaņu nama valdnieki sevi sauca par cīnītājiem (turku valodā: gazi). Virzoties tālāk savos iekarojumos Eiropā, arī paši valdnieki pieņēma arvien vairāk pakļauto tautu kultūras un līdz ar to tika likti pamati īpašai Osmaņu kultūrai.

Osmaņu valdnieki izrādīja īpašu toleranci pret svešām kultūrām un reliģijām, ko pierāda kaut vai tāds fakts, kā svešas izcelsmes sievu pieņemšana par savējām (sultāniem bija ne tikai turku, bet arī grieķu, arābu, bulgāru, krievu, serbu u.c. tautību sievas).

Kaligrāfija

Skatīt arī rakstu: Divāna raksts

Osmaņu impērijas pirmsākumos 16. gs. izveidojās jauns arābu raksta veids: Divāna raksts. Divāna rakstu izveidoja Hūsams Rūmi un raksts visplašāk tika izmantots sultāna Suleimana I Lieliskā valdīšanas laikā (1520—1566). Divāna rakstam bija raksturīgs sarežģīts dekoratīvs burtu vijums un to kaligrāfiska līniju pielīdzināšana.

Skatīt arī rakstus:

Dekoratīvā māksla

Paklāji

Paklāju pīšanas mākslas attīstībai Osmaņu impērijā bija dažādi iemesli gan no dabas, reliģijas un ekonomikas viedokļa. Paklāji saistījās ar katra iedzīvotāja ikdienas dzīvi, jo turki tos lietoja ne tikai kā grīdas segu, bet apsedza arī sienas un iekāra durvīs. Tos tik plaši izmantoja tādēļ, ka pastāvēja ļoti liela gaisa temperatūras atšķirība starp dienu un nakti, kā arī starp dažādiem gadalaikiem.

Vieni no pasaulē iecienītākajiem paklājiem ir Herekes paklāji, kuri tiek izgatavoti ar rokām un tiek uzskatīti par labākajiem zīda paklājiem. Herekes stilā izgatavotiem paklājiem raksturīgs smalks zīda auduma raksts. Herekes stils ir unikāls un tā iespaids redzams vairāku vēlāko paklāju dizaineru darbos. Sākotnēji 19. gs. būvētā Herekes auduma fabrika ražoja dažādus audumus, bet vēlāk pārgāja, galvenokārt, uz paklāju ražošanu.

Citi populāri paklāju stili ir līdzīgi Herekes paklājiem un to vidū dominē tādi zīmoli kā „Pils”, „Jērika” un „Turkmens”.

Juvelierizstrādājumi

Osmaņu juvelierizstrādājumi nav salīdzināmi ar citiem izstrādājumiem pasaulē. 16. gs. osmaņu izstrādājumi bija iekarojuši juvelierizstrādājumu tirgu vairākās pasaules valstīs. Prasmīgākie juvelieri bija armēņi un ebreji, kas dzīvoja Osmaņu impērijā.

Skatuves māksla

Deja

Svarīga Osmaņu impērijas kutlūras sastāvdaļa bija deja. Tās pamatā bija deju tradīcijas no Balkāniem, Melnās jūras reģiona, Kaukāza, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas.

Viens no laika kavēkļiem Topkapi pils harēmā bija tieši dejas.

Vēderdeju dejotājas (turku valodā: çengi [tʃengi]) pārsvarā bija čigānietes un arī mūsdienās tādos Stambulas rajonos, kur dzīvo daudz čigānu (Sulukulē, Kuštepē, Dženneta un Kasimpašā) vietējos bāros un klubos vēderdejotājas ir tieši čigānu izcelsmes sievietes.

Vēderdejas dejo arī vīrieši (turku valodā: köçek [kœ:tʃek]). Osmaņu impērijas laikā viņi uzstājās dažādos izklaides pasākumos kopā ar cirkus akrobātiem (turku valodā: cambaz [dʒambaz]), kas izpildīja vairākus bīstamus manevrus, kas piesaistīja daudzu cilvēku uzmanību.

Mediānas priekšnesums

Medahs (viena cilvēka izrāde)

Meddahs, jeb stāstu stāstītājs bija viens cilvēks, kurš uzstājās nelielas skatītāju grupas priekšā, piemēram, nelielā kafejnīcā. Parasti uzvedums bija par vienu notikumu un meddahs attēloja vairākas notikumā iesaistītās personas. Stāstītājs, lai ilustrētu personāža maiņu, lietoja lakatu vai lietussargu. Šajā priekšnesumā īpaša nozīme bija mākai mainīt balsi, kas katram attēlojamam personāžam bija citāda. Priekšnesumiem nebija noteikts ilgums. Labākie meddahi spēja pielāgot savu stāstu tā, lai klausītāji sajustos, ka ir stāsta dalībnieki.

Stāstu tēmu pamatā parasti bija konflikti dažādu sabiedrības grupējumu starpā. Meddahi parasti ceļoja no vienas pilsētas uz otru pa zīda ceļu. Meddahu tradīcijas pirmsākumi meklējami Homēra laikos un viņi lietoja tās pašas teātra metodes, kādas lietoja tajos laikos mākslinieki, kas, ceļodami no pilsētas uz pilsētu stāstīja grieķu episkos stāstus. Meddahu stāsti bieži bija arī no patiesiem notikumiem, tos vienīgi nedaudz palaboja, atkarībā no auditorijas, stāstītāja un politiskajiem apstākļiem.

Konstantinopolē meddahi savos priekšnesumos izmantoja arī mūzikas instrumentus.

Leļļu ēnu teātris

Kreisajā pusē hadživats un labajā - karagēzs.

Turku leļļu ēnu teātris (turku valodā: karagöz [karagœ:z], „melnacis”) cēlies no austrumu ēnu teātra tradīcijas. Vairāki vēsturnieki uzskata, ka teātris ar marioneti, vienlaicīgi runājot un dziedot, esot cēlies no Indonēzijas. Šai tradīcijai Osmaņu impērijas mākslinieki pievienojuši grieķu stāstu struktūru un tā esot radies šis unikālais priekšnesumu paveids.

Virtuve

Pamatraksts: Osmaņu virtuve

Šerbets
- Logusas šerbets
- Augļu šerbets
Turku kafija
Nargile (ūdenspīpe)
Lukums
Saldumi
Madžuns
Pestils
Sudžuks
Kebabs
Čēreks
Lahmadžuns

Šis ar Osmaņu impēriju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.