Pāriet uz saturu

Oleksijs Arestovičs

Vikipēdijas lapa
Oleksijs Arestovičs
Олексій Миколайович Арестович
Arestovičs 2022. gadā
Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks
Amatā
2020. gada 1. decembrī — 2023. gada 17. janvārī
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Ukrainas pārstāvis Trīspusējā kontaktgrupā
Amatā
2020. gada 28. oktobrī — 2022. gada 22. februārī
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Dzimšanas dati 1975. gada 3. augustā (49 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Citelckaro, Gruzijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Gruzija Gruzija)
Dzīvesbiedrs(-e) Anastasija Hribanova
Bērni 3
Profesija militārais eksperts, blogeris, aktieris, politiskais komentētājs
Augstskola Svētā Akvīnas Toma teoloģijas zinātņu institūts
Odesas Militārā akadēmija
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe pulkvežleitnants
Armija Ukrainas bruņotie spēki
Militārās operācijas Krievijas—Ukrainas karš:
* Karš Donbasā
Dienesta laiks: 1994—2005, 2018—2019

Oleksijs Arestovičs (ukraiņu: Олексій Миколайович Арестович; dzimis 1975. gada 3. augustā Dedoplisā Ckaro, Gruzijā) ir blogeris, aktieris, politiskais un militārais komentētājs.[1]

Oleksijs Arestovičs bija Ukrainas pārstāvis Trīspusējā kontaktgrupā situācijas noregulēšanai Ukrainas austrumos (2020—2022), Ukrainas delegācijas vadītāja padomnieks informācijas politikas jautājumos un Ukrainas prezidenta biroja vadītāja Andrija Jermaka ārštata padomnieks stratēģiskās komunikācijas jautājumos nacionālās drošības jomā un aizsardzībā (2020—2023).[2]

No 2022. gada 24. februāra Arestovičs kā Ukrainas prezidenta kancelejas vadītāja padomnieks rīkoja brīfingus par aktuālo situāciju saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.[3]

Arestovičs atkāpās no amata 2023. gada 17. janvārī, sakarā ar sašutumu par viņa kļūdaino 14. janvāra paziņojumu, ka Krievijas raķetes ietriekšanos Dņipro pilsētas dzīvojamā ēkā izraisījis Ukrainas pretgaisa aizsardzības pretuzbrukums.[4]

Biogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1975. gada 3. augustā Citelckaro pilsētā, Gruzijā.[5] Vecākiem ir baltkrievu[6] un poļu[7] izcelsme. 1992. gadā Arestovičs absolvēja skolu Nr.178 Kijivā. Viņš iestājās Tarasa Ševčenko Kijivas valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. 1993. gadā viņš sāka darboties Kijivas teātra improvizāciju studijā Чорний квадрат,[8] un pameta augstskolu. 1990. un 2000. gados bija teātra Чорний квадрат aktieris. Filmējies reklāmās, spēlējis arī epizodiskās filmas 17 krievu un ukraiņu filmās, tai skaitā detektīvseriālā "Muhtars atgriežas".

Kopš 2000. gada Arestovičs vadījis psiholoģiskos seminārus un apmācības.[9] 2003. gadā iestājās krievu psihologa Absaloma Podvodnija autorskolā "Cilvēks starp cilvēkiem", kuru absolvēja 2010. gadā.[10] Viņš arī studējis Svētā Akvīnas Toma teoloģijas zinātņu institūtā Kijivā.

2007. gadā Arestovičs bija viens no filmu kompānijas Aegis Artist Group organizatoriem.[11] 2013. gadā piedalījās televīzijas kanāla ICTV šovā Навчіть нас жити kā ģimenes psihologs un raidījuma vadītājs.[12][13]

Arestovičs kļuva par aktīvu blogeri, viņam ir gandrīz 800 000 sekotāju Facebook[14] un vairāk nekā 950 000 vietnē Youtube. Saskaņā ar 2019. gadā Ukrainas televīzijas kanālā ICTV rīkoto aptauju viņš tika iekļauts Ukrainas 100 labāko blogeru sarakstā.[15]

Militārā karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arestovičs beidzis Odesas Militāro akadēmiju, ieguvis militārā tulka diplomu.[10] No 1994. līdz 2005. gadam dienējis Ukrainas Aizsardzības ministrijas Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, ir rezerves pulkvežleitnants.[16][17]

Arestovičs kopš 2014. gada piedalījies kaujas vienību sagatavošanā Tautas rezerves programmas ietvaros,[18] organizējis labdarības fondu psiholoģiskā atbalsta sniegšanai militārpersonām konflikta zonā Ukrainas austrumos (2014—2017).[19]

No 2018. gada septembra līdz 2019. gada septembrim dienējis vides aizsardzības zonā pie Kramatorskas 72. mehanizētajā brigādē.[20] Pirms tam cīnījies brīvprātīgā kārtā, kopumā aizvadot 33 kaujas.

Politiskā karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2020. gada 28. oktobrī Leonīds Kravčuks iecēla Oleksiju Arestoviču par informācijas politikas padomnieku Trīspusējā kontaktgrupā situācijas noregulēšanai Ukrainas austrumos[21][22][23] un Ukrainas delegācijas oficiālo pārstāvi Trīspusējā kontaktgrupā Minskas sarunās par Donbasa kara atrisināšanu.[22][24][25]

2020. gada 1. decembrī Ukrainas prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks iecēla Oleksiju Arestoviču par savu ārštata padomnieku stratēģiskās komunikācijas jautājumos valsts drošības un aizsardzības jomā.[26][27] Leonīds Kravčuks atzīmēja, ka Arestoviča kandidatūra tika izvēlēta viņa militārās pieredzes un redzējuma un nostājas dēļ Trīspusējās kontaktgrupas izskatāmajos jautājumos.[28]

Kopš 2022. gada 24. februāra Arestovičs kā Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks rīkoja brīfingus par aktuālo situāciju saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.[29][30]

2022. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aktualizējās informācija par Arestoviča jau 2019. gadā izteikto pareģojumu par neizbēgamo karu ar Krieviju.[31]

2023. gada 14. janvārī Arestovičs paziņoja, ka sprādzienu Dņipro pilsētā, kas izraisīja daudzstāvu dzīvojamās ēkas iznīcināšanu (kurā gāja bojā vairāk nekā 40 cilvēki[4]), izraisīja Ukrainas pretgaisa aizsardzības pretuzbrukums. To nekavējoties izmantoja Krievijas propoganda, noliedzot, ka Krievija veikusi triecienu pa dzīvojamo ēku. 2023. gada 16. janvārī Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka Arestoviča 14. janvāra skaidrojums par notikušo Dņipro apliecina, ka vainojama Ukraina.[32] Arestovičs par savu paziņojumu atvainojās nākamajā dienā, bet pēc pāris stundām atsauca savu atvainošanos.[33] Ukrainas oficiālā nostāja par traģēdiju Dņipro bija, ka dzīvojamā ēkā trāpījusi Krievijas raidīta tāldarbības pretkuģu raķete H-22.[34] Cilvēki, kas bija atradušies ēkā, arī noraidīja Arestoviča notikumu versiju.[35] Tajā pašā dienā vairāki Ukrainas parlamenta deputāti gatavoja kolektīvu aicinājumu Ukrainas Drošības dienestam saistībā ar Arestoviča 14. janvāra paziņojumiem.[36] Pēc plaši izskanējušā sašutuma par Arestoviča komentāriem viņš 2023. gada 17. janvārī atkāpās no amata.[37] Ukrainas prezidenta kanceleja apmierināja viņa lūgumu par atkāpšanos tajā pašā dienā.[4]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Mariupol evacuation postponed as Russia accused of breaking ceasefire». The Guardian. 2022-03-05.
  2. ↑ «Ukrainian presidential adviser demands Russian forces leave - media». reuters.com. Reuters. 2022-02-28.
  3. ↑ «Servicemen of the Armed Forces of Ukraine and other law enforcement agencies do not yield to the Russian troops and oppose them - Adviser to the Head of the Office of the President». president.gov.ua. Office of the President of Ukraine. 2022. gada 24. februāris.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «President's office dismisses Arestovych from adviser position» (English). Ukrainska Pravda. 2023-01-17. Skatīts: 2023. gada 17. janvāris.
  5. ↑ Арестович у Скрипіна на 16 (11 хв 03 с)
  6. ↑ (krieviski) Арестович: Беларусь. Народное интервью 16.08.2020 YouTube
  7. ↑ «Постійна війна з Росією — це доля України», Gazeta.ua, 1 листопада 2013
  8. ↑ «Black Square (Черный Квадрат)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2022. gada 10. aprīlī.
  9. ↑ «Арестович Алексей - Тренинги и семинары». www.trn.ua. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. septembrī.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Увернуться от укуса кобры — DSnews.ua». www.dsnews.ua (krievu). 2008-07-25.
  11. ↑ «Арестовича назначили советником в украинской делегации ТКГ». 24tv.ua. 24 канал. 2020-10-28.
  12. ↑ «Блог > Олексій Арестович - «Навчіть нас жити» — Соціальне реаліті-шоу, психологічна допомога родинам». web.archive.org. 2014-01-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-01-10. Skatīts: 2022-04-10.
  13. ↑ Инна Долженкова. «Не вчіть нас жити!». detector.media (ukraiņu), 2013-06-18. Skatīts: 2021-02-09.
  14. ↑ Про роботу в ТКГ, Зеленського і «таємниці, які нікому не розказував»: Олексій Арестович у «Рандеву»[novecojusi saite]
  15. ↑ «Факти ICTV запускають голосування ТОП-100 блогерів України 2019». ФАКТИ ICTV (ukraiņu). 2019-09-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-26. Skatīts: 2022-04-10.
  16. ↑ «Спікером української делегації з питань Донбасу став Арестович». ua-news.liga.net. Лига.net. 2020-10-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-01-25. Skatīts: 2022-04-10.
  17. ↑ Олексій Арестович (речник ТКГ) у Рандеву з Яніною Соколовою, Ютуб, 21 листопада 2020
  18. ↑ Як «янголи Тайри» рятують життя на передовій: розповідь легендарного парамедика
  19. ↑ Справа Шеремета та зустріч Зеленського з Путіним — Прогнози Арестовича
  20. ↑ «"Є свідки": Арестович заявив про 33 свої бойові виходи у зоні ООС, але розкрити подробиці відмовився». nv.ua (ukraiņu).
  21. ↑ Арестовича призначили радником делегації у ТКГ з інформаційної політики
  22. ↑ 22,0 22,1 Арестович заявив, що його призначили радником української делегації в ТКГ з інформполітики
  23. ↑ Радником делегації з інформаційної політики в ТКГ призначили Арестовича
  24. ↑ «Арестович став офіційним речником української делегації в ТКГ».
  25. ↑ Речником української делегації в ТКГ призначили Олексія Арестовича
  26. ↑ Єрмак призначив Арестовича своїм позаштатним радником з питань стратегічних комунікацій у сфері оборони
  27. ↑ Єрмак призначив Арестовича своїм позаштатним радником
  28. ↑ Кравчук о назначении Арестовича: «Я не знаю, кто первый сказал А, но знаю, что никто не возражал»
  29. ↑ «Servicemen of the Armed Forces of Ukraine and other law enforcement agencies do not yield to the Russian troops and oppose them - Adviser to the Head of the Office of the President». president.gov.ua. Office of the President of Ukraine. 2022-02-24.
  30. ↑ «Russia-Ukraine fail to reach deal on cease-fire; UN says civilian deaths are climbing». cnbc.com. CNBC. 2022-03-10.
  31. ↑ «Oleksiy Arestovych and his prediction of Russian aggression (2019) - EN subtitles». YouTube.
  32. ↑ «Kremlin refutes accusations of missile attack on apartment block in Dnepropetrovsk». TASS news agency (English). 2023-01-16. Skatīts: 2023-01-16.
  33. ↑ «Arestovich apologized for the words about the explosion in Dnieper through the Ukrainian air defense, but dismissed the apology». Ukrainian News Agency (Ukrainian). 2023-01-15. Skatīts: 2023-01-16.
  34. ↑ «The Prosecutor General's Office named the unit of the Russian Federation, which launched a rocket at home in Dnipro». Ukrainska Pravda (Ukrainian). 2023. gada 15. janvāris. Skatīts: 2023. gada 16. janvāris.
  35. ↑ Viktoriia Roshchyna. «"Hatred for Russia is stronger than fear". A report from Dnipro, where Russian forces attacked an apartment block». Ukrainska Pravda, 2023. gada 15. janvāris. Skatīts: 2023. gada 16. janvāris.
  36. ↑ «MPs Preparing Appeal To SSU Against Arestovych Because Of His Statement About Explosion In Dnipro». Ukrainian News Agency (English). 2023-01-16. Skatīts: 2023-01-16.
  37. ↑ «Арестович звільняється з ОП після скандального коментаря про ракету у Дніпрі». ipress.ua (ukraiņu). Skatīts: 2023-01-17.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Oleksijs_Arestovičs&oldid=4039177"