Musa Džalils (tatāru: Муса Мостафа улы Җәлил; dzimis 1906. gada 15. februārī, miris 1944. gada 25. augustā) bija 20. gadsimta tatāru dzejnieks un pretošanās kustības dalībnieks.
Pirmoreiz publicējās 1919. gadā. 1919. gadā iestājās komjaunatnē, piedalījās Pilsoņu karā boļševiku pusē. Līdz ar Tatārijas APSR nodibināšanos pārcēlās uz Kazaņu, vēlāk darbojās arī Maskavā, kur 1931. gadā pabeidza Maskavas Valsts Universitātes literatūras fakultāti. Kādu laiku dzīvoja vienā istabā ar juridiskās fakultātes studentu Varlamu Šalamovu. Bez dzejas trīsdesmitajos gados nodarbojās arī ar tulkošanu uz tatāru valodu.
Sākoties karam, 1941. gadā tika iesaukts Sarkanajā armijā. 1942. gada 26. jūnijā ievainots un kritis gūstā. Kādu laiku pavadot ieslodzījumā (tostarp Daugavpils cietoksnī), iestājās vācu organizētajā Idel-Ural leģionā. Šeit nodarbojoties ar kultūras jautājumiem, organizēja pretvācu darbību, par ko arestēts. 1944. gada 25. augustā sodīts ar nāvi.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā ar Konstantīna Simonova atbalstu tika publicēta Džalila dzeja, kas rakstīta ieslodzījumā, un kura vēlāk tika pārtulkota daudzās pasaules valodās.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Musa Džalils.