Melnkakla gārgale

Melnkakla gārgale; Gavia arctica (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Gārgaļveidīgie (Gaviiformes)
Dzimta	Gārgaļu dzimta (Gaviidae)
Ģints	Gārgales (Gavia)
Suga	Melnkakla gārgale (Gavia arctica)
Izplatība
	Melnkakla gārgale Vikikrātuvē

Melnkakla gārgale (Gavia arctica) ir gārgaļu dzimtas (Gaviidae) migrējošs ūdens putns, kuram ir divas pasugas. Tā galvenokārt ligzdo Palearktikas ziemeļu daļā, ziemo jūrās gar krasta līniju vai lielos iekšzemes ezeros.^[1] Nesenā pagātnē melnkakla gārgale un Klusā okeāna gārgale tika klasificētas kā viena suga. Abām sugām izplatības areāli pārklājas Aļaskas rietumdaļā un Sibīrijas austrumos. Pie Japānas krastiem bieži var novērot abu sugu jauktus ziemojošos barus.^[2]

Izplatība

Melnkakla gārgale ligzdo Eirāzijas ziemeļos, retos gadījumos Aļaskas pašos rietumos. Eiropas populācijas ziemo gar Eiropas ziemeļrietumu Atlantijas okeāna piekrasti, kā arī Kaspijas, Melnajā un Vidusjūrā, bet Āzijas Klusā okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs.^[3]

Latvijā

Melnkakla gārgale Latvijā ir parasta caurceļotāja un ziemotāja. Pavasara laikā (aprīlī un maijā) Latvijas teritoriju šķērso melnkakla gārgales, kas ziemojušas Melnajā jūrā, bet tikai neliela daļa nolaižas iekšzemes ūdeņos, tās novērojamas galvenokārt jūrā. Latvijā, iespējams, melnkakla gārgale reti ligzdo (līdz 5 pāriem), tomēr pēdējos gados nav konstatēti pierādītas ligzdošanas gadījumi. Vasarā jūrā var novērot jaunos putnus, kuru skaits sasniedz vairākus simtus vai pat dažus tūkstošus. Atsevišķi neligzdojoši īpatņi vasaras periodā ne pārāk bieži, bet tomēr regulāri sastopami Vidzemes un Latgales lielajos ezeros. Arī rudens migrācijas laikā melnkakla gārgale novērojama galvenokārt jūrā un ceļojot gar piekrasti, bet to skaits ir krietni mazāks nekā pavasarī. Ziemotāji uzturas jūrā, bet to skaits ir ievērojami mazāks nekā brūnkakla gārgalei.^[3] Latvijā novērojama nominālpasuga — Gavia arctica arctica.^[3]

Izskats

Melnkakla gārgale ir ļoti līdzīga Klusā okeāna gārgalei, bet pirmā ir druknāka un smagāka. Tās ķermeņa garums ir 58—77 cm, spārnu izplētums 100—130 cm, svars 2—3,4 kg.^[4] Abi dzimumi izskatās vienādi, bet tēviņi ir nedaudz lielāki. Melnkakla gārgalei ir proporcionāli garš ķemenis, vidēji garš kakls un kājas anatomiski novietotas tālu ķermeņa aizmugurē. Pēdas ir platas un pleznotas, ķermenis saplacināts, atgādinot plostu, un, kuļot pēdas kā propellerus, putns veikli peld.^[5]

Kā visām gārgalēm tām ir atšķirīgs apspalvojums vairošanās sezonā un ziemā. Vasarā melnkakla gārgales galva un kakla aizmugure kļūst viendabīgi, sudrabaini pelēkas, pakakle un zods melni ar zaļgani lillīgu metālisku spīdumu, kakla sānus rotā smalku, melni—baltu garenvirziena līniju raksts. Krūtis baltas ar šaurām, melnām garenvirziena līnijām. Vēders balts, bet mugura melna ar baltu raibumojumu. Ziemas periodā apspalvojums kļūst pelēcīgi brūns, pakakle, zods, krūtis un vēders balti. Melnkakla gārgales knābis ir taisns un smails, vasarā melns, bet ziemā pelēks.^[6] Gārgalei ir raksturīgi turēt galvu tā, ka knābis ir viegli izsliets gaisā.^[5] Acis tumši sarkanas. Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem ārpus vairošanās sezonas.^[6]

No ļoti līdzīgās Klusā okeāna gārgales melnkakla gārgali var atpazīt pēc kakla sānu melni—balto līniju raksta: melnkakla gārgalei tas plūstoši savienojas ar krūšu melni—balto laukumu, bet Klusā okeāna gārgalei kakla līniju laukums nodalīts no krūšu laukuma ar melnu joslu. Lai arī abām sugām vēders un sāni ir balti, peldot melnkakla gārgalei virs ūdens var redzēt baltus sāna laukumiņus, bet Klusā okeāna gārgalei baltais vēders ir pilnībā zem ūdens.^[6] Melnkakla gārgale ir arī līdzīga biežāk sastopamajai brūnkakla gārgalei, kurai ziemā var būt līdzīgs apspalvojums, taču brūnkakla gārgales knābis ir mazliet uz augšu vērsts, un tās mugurpuse ir gaišāka nekā melnkakla gārgalei.

Uzvedība

Atšķirībā no citām gārgalēm melnkakla gārgales ir sabiedriskākas un veido kopīgus migrācijas barus, kuros ir līdz 50 īpatņiem. Lai arī gārgale ir spēcīga peldētēja un nirēja, nenogurdināma lidotāja, tā uz sauszemes ir ļoti neveikla un nespēj no sauszemes pacelties gaisā, bet, paceļoties no ūdens virsmas, tai ir jāieskrienas apmēram 30 — 50 metri.^[7]

Barība

Barošanās parasti notiek seklos, piekrastes ūdeņos. Kā visas gārgales arī melnkakla gārgale barojas galvenokārt ar nelielām zivīm. Retos gadījumos tā barojas arī ar ūdens bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem, moluskiem, vēžveidīgajiem^[6]), vardēm un augiem. Lai ķertu zivis, melnkakla gārgale ienirst zem ūdens, visbiežāk zivis tiek norītas veselā veidā uzreiz zem ūdens. Melnkakla gārgale zem ūdens uzturas līdz 45 sekundēm un spēj ienirt 3 — 6 metru dziļumā.^[7]

Ligzdošana

Melnkakla gārgales veido monogāmus pārus uz mūžu, pāris atgriežas katru pavasari vienā un tai pašā ligzdošanas vietā, kur atkal satiekas. Ļoti bieži tiek izmantota tā pati ligzda, kuru pāris būvē kopīgi.^[6] Ligzda ir vienkāršs padziļinājums zemē, kas atrodas uzreiz ūdens līnijas tuvumā, tādējādi briesmu gadījumā putni var aizbēgt. Tā tiek izklāta ar sausu zāli un ūdensaugiem, retākos gadījumos tiek sakrauta peldoša ligzda. Dējumā ir 1—3 olas, kuras ir gaiši brūnas vai olīvzaļas ar tumšiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 27—29 dienas.^[7] Perē abi vecāki. Kad mazuļi izšķiļas, tos klāj tumšas dūnas, tie uzreiz spēj peldēt, bet ligzdā parasti paliek pirmās divas dienas. Bieži var novērot, ka vecāki vizina savus mazuļus uz muguras, tos aizsargājot un dodot tiem iespēju atpūsties. Jaunie putni lidot sāk 60—65 dienu vecumā.^[6] Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 2—3 gadu vecumā.^[7]

Sistemātika

Melnkakla gārgalei ir 2 pasugas:^[3]

Gavia arctica arctica — sastopama Eiropā un Āzijas rietumdaļā, areālam austrumos sasniedzot Ļenas upi;
Gavia arctica viridigularis — sastopama Āzijā, uz austrumiem no Ļenas upes.

Atsauces

↑ IUCN: Gavia arctica
↑ All About Birds: Pacific Loon
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 «Ornitofaunistika: Melnkakla gārgale Gavia arctica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 27. oktobrī. Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē.
↑ Dunning Jr., John B., ed. (1992). CRC Handbook of Avian Body Masses. CRC Press. ISBN 978-0-8493-4258-5.
↑ ^5,0 ^5,1 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
↑ ^6,0 ^6,1 ^6,2 ^6,3 ^6,4 ^6,5 «ARKive: Arctic loon (Gavia arctica)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 1. novembrī. Arhivēts 2015. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
↑ ^7,0 ^7,1 ^7,2 ^7,3 ADW: Gavia arctica

Ārējās saites

Latvijas Daba: Melnkakla gārgale
Avibase: Arctic Loon Gavia arctica (Linnaeus, 1758)
BirdLife: Arctic Loon Gavia arctica Arhivēts 2016. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
Nature Gate: Black-throated Diver

[1] IUCN: Gavia arctica

[2] All About Birds: Pacific Loon

[orn-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 «Ornitofaunistika: Melnkakla gārgale Gavia arctica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 27. oktobrī. Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē.

[4] Dunning Jr., John B., ed. (1992). CRC Handbook of Avian Body Masses. CRC Press. ISBN 978-0-8493-4258-5.

[cramp-5] 5,0 ^5,1 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.

[ark-6] 6,0 ^6,1 ^6,2 ^6,3 ^6,4 ^6,5 «ARKive: Arctic loon (Gavia arctica)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 1. novembrī. Arhivēts 2015. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

[adw-7] 7,0 ^7,1 ^7,2 ^7,3 ADW: Gavia arctica

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]