Manevru lokomotīve
Manevru lokomotīve ir lokomotīve, kas paredzēta manevru darbu veikšanai staciju teritorijās, pievedceļos, vagonu padošanai uz iekraušanas/izkraušanas vietām, ceļu remontos, vagonu pārvietošanai no viena stacijas parka uz citu, kā arī sastāvu formēšanai vai to izformēšanai.
Vispārējās prasības manevru lokomotīvēm
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Manevru darbu izpildes laikā lokomotīves darbojas maģistrālajām dīzeļlokomotīvēm neraksturīgos darba režīmos. Lai bieži uzsāktu kustību no vietas un attiecīgi ātri ieskrietos, lokomotīvei jābūt ar salīdzinoši lielu saķeres masu un vilces spēku, tādēļ manevru lokomotīves raksturo salīdzinoši liels vilces spēks, bet zemāks, salīdzinot ar maģistrālajām lokomotīvēm, ilgstoši attīstāmais kustības ātrums. Šī tipa lokomotīvēm nepieciešams attīstīt manevru darba drošībai atbilstošu maksimāli pieļaujamo ātrumu, plūdenu ieskrējienu, kā arī bremzēšanu, tai jābūt viegli un ātri reversējamai, ar augstu lietderības koeficientu un drošai ekspluatācijā. Manevru darbu laikā bieži nākas mainīt braukšanas virzienu, tādēļ lokomotīvei jābūt vadāmai no vienas kabīnes, tajā pat laikā nodrošinot ceļa redzamību abos kustības virzienos, vadības kabīnes nomaiņa bieži vien aizņem noteiktu laika daudzumu, kas attiecīgi samazina manevru efektivitāti biežās stāvēšanas dēļ.
XXI gadsimta sākumā lielāko daļu manevru lokomotīvju parku sastāda dīzeļlokomotīves — sakarā ar to, ka tām nākas strādāt otrās šķiras ceļos, kurus elektrificēt sanāk vai nu ekonomiski neizdevīgi, vai arī tas saistīts ar lielām tehniskām grūtībām. Kontaktakumulatoru elektrolokomotīves tiek izmantotas samērā reti, sakarā ar to salīdzinoši zemo drošību un nepietiekamo jaudu, strādājot uz akumulatoriem. Pastāv arī dīzeļelektriskās lokomotīves, kuras kustībai izmanto gan dīzeļdzinējus, gan var strādāt, barojoties no kontakttīkla kā elektrolokomotīve. Tvaika lokomotīvju ēras laikā manevru darbus veica pamatā tanklokomotīves.
Jaudas prasības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sakarā ar pieaugošajiem pārvadājumu apjomiem un vilcienu svara pieaugumu, rodas paaugstinātas prasības manevru lokomotīvēm gan jaudas, gan vilces spēka ziņā. Īpaši šīs prasības palielinājušās manevru-izvedlokomotīvēm, kuras bez manevriem veic arī sastāvu padošanu starp kaimiņstacijām un dzelzceļu mezgliem. Līdz 1970. gadiem manevru lokomotīves dīzeļdzinēja jauda bija maksimums 550-770 kilovati. 1980. gados tika izgatavotas manevru lokomotīves ar dīzeļdzinēja jaudu 835—1040 kilovati. Darbus ar smagsvara vilcieniem pārsvarā veic manevru lokomotīves ar jaudu 1540 kilovati, bet perspektīvā tiek projektētas manevru lokomotīves ar jaudu līdz pat 2300 kilovatiem. Manevru lokomotīvju vietā nereti tiek lietotas arī maģistrālās dīzeļlokomotīves, taču to lietderības koeficients un darba efektivitāte ir salīdzinoši zemāka nekā specializētajiem manevru vilces līdzekļiem.
Manevru lokomotīves Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas dzelzceļos pamata manevru lokomotīvju parku sastāda Čehoslovākijā izgatavotās ČME3 sērijas lokomotīves, tāpat nelielā skaitā (pēc neoficiāliem datiem) tiek ekspluatētas 5 TEM2 un viena TEM2UM sērijas Brjanskas dīzeļlokomotīvju būves rūpnīcā izgatavotas lokomotīves. Tāpat galvenokārt manevru darbiem Šķirotavas un Daugavpils šķirošanas stacijās tiek izmantotas (pēc neoficiāliem datiem) 16 ČME3M, 3 ČME3ME lokomotīves un 2 ČME3MB sērijas lokomotīvju papildsekcijas jeb "būsteri". Privātajos pievedceļos tiek lietotas TGM3, TGM4 un TGM23 sērijas lokomotīves, kuras aprīkotas ar hidraulisko vilces spēka pārvadu.
|