Ladīnu valoda
| Ladīnu valoda lingaz ladin | ||
|---|---|---|
| Valodu lieto: | Itālija | |
| Pratēju skaits: | 31 000 | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāļu Romāņu Rietumromāņu Gallu-romāņu Retoromāņu Ladīnu valoda | |
| Rakstība: | Latīņu alfabēts | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: | nav
Minoritātes valoda: | |
| Regulators: | Servisc de planificazion y elaborazion dl lingaz ladin (neoficiāli) | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | nav | |
| ISO 639-2: | ||
| ISO 639-3: | lld | |
 | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Ladīnu valoda (ladīnu: ladin, itāļu: ladino, vācu: Ladinisch) ir Itālijas ziemeļaustrumos Veneto un Trentīno-Alto Adidžes reģionā lietota romāņu grupas valoda. Kopā ar romanšu un friulu valodām tā veido romāņu valodu grupas apakškopu — retoromāņu valodas.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz šim pētnieku vidū nav vienprātības par ladīnu valodas izplatības areālu,[1] vai, pareizāk sakot, par konkrētu dialektu pieskaitāmību ladīnu valodai. Valodnieks Gracjadio Askoli (Graziadio Ascoli), kurš pirmais izdalīja retoromāņu valodas kā atsevišķu rietumromāņu valodu apakšgrupu, visu šo valodu kopumu sauca par ladīnu valodu.[2] Mūsdienās gan pastāv divas galvenās pieejas ladīnu valodas izplatības iezīmēšanai.
.gif)
Tradicionālā pieeja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc tradicionālās pieejas, ladīnu valodas izplatības areāls ir piecas ielejas Dolomītalpos, proti, Gardenas (Gherdeina), Livinalongas (Fodom), Badijas (Badia), Fasas (Fascia) un Ampeco (Ampez) ielejas. Ladīnu valodas areālam nav administratīvās vienotības — pirmās trīs ielejas atrodas Bolcāno autonomās provinces austrumos, Fasas ieleja atrodas Trento autonomās provinces ziemeļaustrumos, savukārt Ampeco ieleja atrodas Belluno provinces ziemeļos. Šīs teritorijas vēsturiski atradās Tiroles grāfistē, bet 1918. gadā tās okupēja Itālijas karaliste. Šo teritoriju dabiskās robežas seko galvenokārt kalnu korēm un virsotnēm.
Plašāks skatījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Belluno provinces ziemeļu vēsturiskajā Kadorē reģionā lietotajam dialektam un Agordo dialektam ir gan ladīnu, gan venēciešu valodas iezīmes, tāpēc ne vienmēr tas tiek pieskaitīts ladīnu valodai. Tomēr šīs teritorijas Itālijas likumā par minoritātēm noteiktas kā piederīgas ladīnu mazākumtautībai.[3] Šīs teritorijas atrodas uz austrumiem no piecām iepriekšminētajām ielejām, un to teritorija ir lielāka. Askoli pieskaitīja arī Nonas un Soles ieleju dialektus retoromāņu grupai,[2] un daļa Nonas ielejas iedzīvotāju 2012. gada provinces tautas skaitīšanā norādīja piederību ladīnu mazākumtautībai,[4] kaut gan Itālijas likumā šīm teritorijām nav noteikta mazākumtautību valoda. Šīs teritorijas ģeogrāfiski atrodas atstatus no pārējā ladīnu valodas areāla — to atdala austrobavāriešu valodas areāla dienvidu daļa Bolzāno provincē. Tās atrodas Trento provinces ziemeļrietumos, kur tās rietumos robežojas ar lombardiešu valodas areālu. Visbeidzot, Venostas ielejā, uz ziemeļiem no tikko minētās teritorijas, līdz 19. gadsimta beigām tika lietots retoromāņu grupai piederīgs dialekts, taču nav skaidrības, vai tas bijis tuvāks ladīnu vai romanšu valodai. Tādējādi, raugoties uz ladīnu valodu plašākā skatījumā, ladīnu valodas izplatības areāls ir Trento provinces ziemeļu daļa, Belluno provinces ziemeļu daļa un Bolcāno provinces austrumu daļa, un šis areāls atrodas aptuveni starp Pjaves upes augšteci austrumos un Tonāles kalnu pāreju rietumos, vai starp Ortles un Dolomītu kalnu masīviem.
Reģionu, kurā tiek lietota ladīnu valoda, sauc par Ladīniju (lad. Ladinia).
Vēsture un pētniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirms mūsdienu Ladīnijas romanizācijas m. ē. 1. gadsimtā tur dzīvoja ķelti un rētieši, kuru valodas atstājušas substrātu ladīnu valodā. Pēc dažu valodnieku domām, aptuveni līdz 10. gadsimtam pastāvējusi ladīnu pirmvaloda, no kuras vēlāk attīstījušies mūsdienu ladīnu valodas dialekti.[5]
1833. gadā valodnieks Nikolauss Bahers saraksta grāmatu par ladīnu valodas gramatiku.[6]
Ladīnu valoda pirmoreiz padziļināti pētīta tikai 19. gadsimtā - pirmais darbs, kurš piemin retoromāņu valodas kā atsevišķas no gallu-itāliešu valodām, ir friulu valodnieka Gracjadio Askoli "Ladīnu esejas" (Saggi ladini).[2] Askoli postulē retoromāņu pirmvalodas eksistenci, kuras areāls reiz bijis ģeogrāfiski vienots, taču alemāņu valodas izplatības rezultātā ticis pārrauts. Valodnieks Karlo Batisti (Carlo Battisti) gan uzskata, ka retoromāņu valodas nav nekas cits, kā arhaiskas gallu-itāliešu valodas, proti, ladīnu valoda, pēc valodnieka domām, būtu venēciešu valodas arhaiskā versija. Viņaprāt, pateicoties Ladīnijas ģeogrāfiskajai nošķirtībai un lielu pilsētu neesamībai šajās vietās, venēciešu valoda spēja saglabāt arhaiskas īpašības tur, kur pārējā Venēcijas republikas teritorijā valoda attīstījās straujāk, tādējādi neesot iespējams runāt par jēdzienu "ladīnu valoda" filoģenētiskā skatījumā, noliedzot Askoli piedāvāto teoriju par retoromāņu pirmvalodu.[7] Batisti arī uzsver ladīnu valodas dialektu savstarpējās atšķirības kā šķērsli ladīnu valodas vienotības postulēšanai. Šie Batisti izteikumi atver tā saucamo "Ladīnu jautājumu" (Questione ladina), proti, teju gadsimtu ilgstošu strīdu pazīstamu valodnieku starpā saistībā ar retoromāņu valodu klasifikāciju. Tāpat Batisti izteica savu pretestību 1938. gada referendumam par romanšu valodas atzīšanu kā valsts valodu Šveicē, pamatojot to ar tām pašām tēzēm, ar kurām noliedza ladīnu valodas valodniecisko vienotību, kā arī, pēc viņa domām, romanšu tautai būtu jālieto itāļu valoda kā saziņas līdzeklis.[8]
20. gadsimta gaitā pirmoreiz veidojas ladīnu valodas runātāju valodnieciskā identitāte, kā arī popularitāti gūst Ladīnijas karogs un citi simboli. 1949. gadā sāk iznākt pirmais žurnāls ladīnu valodā "Ladīnu balss" (La Usc di Ladins), savukārt 1994. gadā tiek uzsākta ladīnu valodas normativizācija. 2017. gadā Bolcāno province savos autonomijas statūtos min ladīnu valodu kā trešo reģionāli oficiālo valodu.[9]
Rakstu valoda
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1988. gadā valodnieks Heinrihs Šmits, kurš jau bija radījis vienoto romanšu rakstu valodu, uzsāka ladīnu valodas normativizāciju, izstrādājot vienotu rakstu valodu (Ladin Dolomitan), ko varētu lietot visi ladīnu valodas dialektu pratēji.[10] Atšķirībā no friulu valodas, ladīnu rakstu valoda nav guvusi lielu popularitāti pat vietējo varasiestāžu vidū, tādējādi oficiālajā saziņā un Vikipēdijas ladīnu valodas versijā galvenokārt tiek lietoti ladīnu valodas dialekti. Tās pamatā nav viens konkrēts dialekts, bet no "dabiskajiem" dialektiem tai vistuvākais ir Fasas ielejas dialekts. Kopš 1994. gada pastāv institūcija SPELL (Servisc de planificazion y elaborazion dl lingaz ladin), kura nodarbojas ar ladīnu valodas normativizāciju un rakstu valodas popularizēšanu.[11]
Īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ladīnu valoda saglabājusi daudzas morfosintaktiskas un fonētiskas īpatnības, kādas reiz pastāvējušas arī gallu-itāliešu valodās. Viena no nozīmīgākajām šādām iezīmēm ir tā saucamo "sigmatisko" daudzskaitļu formu saglabāšanās, proti, kamēr gallu-itāliešu valodās daudzskaitļa formas veidotas uz latīņu valodas nominatīva daudzskaitļa pamata, ladīnu valodā daudzskaitlis galvenokārt veidots uz latīņu valodas akuzatīva daudzskaitļa pamata, gluži kā pārējās rietumromāņu valodās. Tomēr dažos gadījumos daudzskaitlis veidojas arī no līdzskaņu mijas, proti, daudzskaitļa forma veidojas, aizvietojot līdzskani vārda saknē, kā arī netrūkst citu daudzskaitļa veidošanas paņēmienu, daži no kuriem attēloti tabulā zemāk.[12] Vērts pieminēt, ka Nonas un Soles ieleju dialektos nav ladīnu valodai tik raksturīgās sigmatiskās daudzskaitļa formas.[13]
| Vienskaitlis | Daudzskaitlis | Nozīme |
|---|---|---|
| l crep | i creps | kalns - kalni |
| l fuech | i fuesc | uguns - ugunis |
| l ciaval | i ciavei | zirgs - zirgi |
| l corn | i corni | rags - ragi |
Ladīnu valodā saglabātas arī slēdzeņa un laterālā līdzskaņa grupas, (pl-, bl-, cl-, gl-)[14] kuru sekundārais elements gallu-itāliešu valodās vokalizējies (pj-, bj-, cj-, gj-), bet saglabājies citās rietumromāņu grupas valodās.
| Ladīnu valodā | Gallu-itāliešu valodās | Latviešu valodā |
|---|---|---|
| flé | fià (venēciešu) | elpa |
| plajei | piaxer (venēciešu) | prieks |
| plen | pien (lombardiešu) | pilns |
| glacia | giazz (lombardiešu) | ledus |
Retoromāņu valodām, un ladīnu valodai tai skaitā, raksturīga velāro slēdzeņu palatalizācija atvērto patskaņu priekšā.[2]
| Ladīnu valodā | Gallu-itāliešu valodās | Latviešu valodā |
|---|---|---|
| ciasa | câza (ligūriešu) | māja |
| ciamp | canpo (venēciešu) | lauks |
| giat | gat (lombardiešu) | kaķis |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Bauer, Roland. [ald.sbg.ac.at/rid/rb-cilpr-2010.pdf "Verifica dialettometrica della Ladinia di Graziadio Isaia Ascoli (a 100 anni dalla sua morte)"]. XXV Congres International de Linguistique et de Philologie Romanes.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Graziadio Isaia Ascoli. Archivio Glottologico Italiano - Vol. I. Roma/Torino/Firenze : Loescher, 1873.
- ↑ «Lingue di minoranza in Italia».
- ↑ «Censimento della popolazione e delle abitazioni».
- ↑ Paul Videsott te Cultura Ladina, Lois Ellecosta, Intendënza Ladina, Balsan, 2007, pl. 83
- ↑ Rut Bernardi, Paul Videsott, Geschichte der ladinischen Literatur, Bozen-Bolzano University Press, 2013, pag. 241
- ↑ Battisti, Carlo. Questioni linguistiche ladine: la teoria ascoliana della galloitalianità dei dialetti ladini. Udine, Società filologica friulana, 1921
- ↑ Battisti, Carlo. Storia della «questione ladina», Firenze, Le Monnie, 1937
- ↑ [ http://www.minoranzelinguistiche.provincia.tn.it/binary/pat_minoranze_2011/normativa_nazionale/Legge_Costituzionale_n_1_14dicembre2017.1513878600.pdf «Provincia Autonoma di Trento»].
- ↑ «Leggere e scrivere in ladino».
- ↑ Gramatica di Ladin standard (1a ed izd.). [Place of publication not identified] : SPELL. 2001. ISBN 88-8171-029-3. OCLC 54501612.
- ↑ Karin Comploj et al. DIZIONER LADIN DE GHERDËINA – TALIAN. San Martin de Tor : Istitut Ladin Micurà de Rü, 2013. 59–60. lpp. ISBN 978 88 8171 106 2.
- ↑ Askoli, lpp. 320
- ↑ [www.vejin.com/language.html «vejin - unbekannter nachbar»]. Skatīts: 21.02.2022.
|