Kravas zemūdene

Deutschland izkraujot kravu Ņūlondonā, 1916. gadā.

Kravas zemūdene ir zemūdenes veids, kas paredzēts tirdzniecībai un tā kā tā nav bruņota, to neuzskata par karakuģi atšķirībā no citiem zemūdeņu tipiem. Šie kuģi paredzēti blokāžu pārraušanai un pārgājieniem zem arktiskā ledus.

Ar nolūku civilam jūras transportam pagaidām ir bijušas uzbūvētas tikai divas kravas zemūdenes (neskaitot kriminālo organizāciju būvētās), lai arī standarta vai arī daļēji pārbūvētas militārās zemūdenes ir bijušas izmantotas, lai pārvadātu mazāku daudzumu svarīgu kravu, īpaši kara laikā. Tāpat kuģu būvētavas ir piedāvājušas liela izmēra modernu kravas zemūdeņu projektus. Kriminālās organizācijas ir būvējušas transporta zemūdenes, piemēram, narkotiku zemūdenes, lai izvairītos no varas iestādēm.

Vācija

Ir bijušas uzbūvētas tikai divas kravas zemūdenes, abas Vācijā, pirmā pasaules kara laikā. Tās tika projektētas, lai izzagtos cauri Antantes valstu jūras blokādei, kuru pārsvarā realizēja Apvienotās Karalistes karaliskā jūras kara flote. Apvienotās Karalistes blokāde bija novedusi Vācijas uzņēmumus lielās grūtībās iegūt tos izejmateriālus, kādi pietiekamā daudzumā nebija pieejami Vācijas ietekmes sfērā, un tādā veidā būtiski kavēja Vācijas kara centienus.

Zemūdenes uzbūvēja 1916. gadā privāta, īpaši šim nolūkam nodibināta kuģniecība Deutsche Ozean-Reederei, kura bija kuģniecības North German Lloyd (tagad Hapag-Lloyd) un Deutsche Bank meitas uzņēmums. Tās bija domātas pārgājieniem no Vācijas uz neitrālajām ASV, vedot atpakaļ nepieciešamos izejmateriālus. Tā kā ASV nespētu pietiekami nopelnīt saņemot Vācijas valūtu, bija paredzēts, ka kuģi pārvadās tirdzniecībai paredzētās preces abos virzienos.

Drīz Apvienotā Karaliste protestēja pret ASV lēmumu atļaut izmantot zemūdenes kā kravas kuģus, sakot, ka tās nevar tikt apturētas un pārbaudītas kā citi kuģi, ja ir aizdomas, ka zemūdenes pārvadā munīciju. Pret ASV tika izdarīts diplomātisks spiediens apsūdzot tās favorītismā pret antanti, lai arī ASV bija pasludinājusi neitralitāti. ASV Apvienotās Karalistes argumentus noraidīja. Pat zemūdenes, kamēr tās nav apbruņotas, jāuzskata par civiliem kravas kuģiem un attiecīgi jāļauj tām tikt izmantotām tirdzniecībā.

Deutschland

Deutschland kravnesība bija 700 tonnas (lielākā daļa no tās ārpus spiediena korpusa) un tā varēja attīstīt 15 mezglu ātrumu uzpeldējušā stāvoklī vai 7 mezglu ātrumu iegremdētā stāvoklī. Zemūdenes komanda sastāvēja no 29 jūrniekiem, kurus komandēja Pauls Konigs (Paul König — vācu val.), bijušais parasta kravas kuģa kapteinis.

Pirmajā reisā uz ASV, kurš sākās 1916. gada 23. jūnijā, Deutschland veda 163 tonnas ļoti pieprasītu ķīmisko krāsvielu, kā arī zāles un pastu. Izejot nepamanītai cauri Lamanšam, zemūdene 1916. gada 8. jūlijā ieradās Baltimorā un drīz tika atkal piekrauta ar 348 tonnām gumijas, 341 tonnu niķeļa un 93 tonnām alvas. Kuģis atgriezās Brēmerhāfenē 1916. gada 25. augustā. Zemūdene bija veikusi 8 450 jūras jūdzes, lai arī tikai 190 no tām iegremdētā stāvoklī.

Amerikāņu zemūdeņu attīstītājs Simons Leiks (Simon Lake — angļu val.) pirms kara bija neveiksmīgi vedis sarunas ar Vācijas Impērijas jūras kara floti par kravas zemūdeņu būvi. Viņš centās neatļaut Deutschland atgriešanos Vācijā apgalvojot, ka ir pārkāptas viņa autortiesības. Leiks samierinājās, kad Krupp pārstāvis un North German Lloyd aģents piedāvāja Leikam būvēt Amerikas Savienotajās Valstīs 5 000 tonnu kravas zemūdenes šo uzņēmumu vajadzībām.

Uz ASV nogādātās kravas vērtība bija 1,5 miljoni ASV dolāru, vairāk nekā četras reizes vairāk nekā būves izmaksas, galvenokārt patentēto, lielas koncentrācijas krāsvielu augstās cenas dēļ, kura, ņemot vērā inflāciju, varētu būt līdz pat 1 254 ASV dolāriem par mārciņu (0,45 kg). Atgriežoties atvestie izejmateriāli apmierināja Vācijas kara rūpniecības vajadzības vairāku mēnešu garumā.

Otrais reiss tā paša gada oktobrī, decembrī arī bija veiksmīgs. Atkal ķimikālijas un dārgakmeņi tika tirgoti pret gumiju, niķeli, sakausējumiem un alvu. Tomēr Deutschland tika nedaudz bojāta saduroties ar velkoni Ņūlondonā. Pēc atgriešanās kapteinis Pauls Konigs uzrakstīja grāmatu (vai arī to uzrakstīja viņa vietā) par Deutschland reisiem. Grāmatu izdeva lielā laidienā, jo tā bija domāta, lai ietekmētu sabiedrisko domu gan Vācijā, gan ASV.

Trešo reisu, kurš tika plānots 1917. gada janvārī, atcēla, jo ASV pieteica karu Vācijai. Kara pieteikums daļēji bija saistīts ar ASV dusmām par Vācijas zemūdeņu darbību, kuras gremdēja kuģus, kuri devās uz Apvienoto Karalisti. Dažreiz šādi kuģi tika nogremdēti tikai nedaudz aiz ASV teritoriālajiem ūdeņiem (Piemēram U-53). Deutschland mobilizēja Vācijas Impērijas jūras kara flotē un pārvērta par zemūdens kreiseri (U-Kreuzer — vācu val.) U-155 (zemūdenes tips, kas aprīkots ar artilēriju kaujām uzpeldējušā stāvoklī). Kuģis veica trīs veiksmīgas kaujas patruļas nogremdējot 43 kuģus. Pēc kara 1918. gada decembrī zemūdeni kā kara trofeju pārņēma Apvienotā Karaliste un pārvietoja uz Angliju. Zemūdeni sagrieza metāllūžņos 1921 gadā, kad to sagriežot eksplozijas rezultātā gāja bojā pieci strādnieki.

Bremen

Otrā kravas zemūdene, Deutschland dvīņu kuģis, uzsāka savu pirmo reisu 1916. gada augustā ar kapteini Karlu Švarckopfu (Karl Schwartzkopf — vācu val.), bet nesasniedza ASV. Tās liktenis nekad netika droši atklāts, tomēr, iespējams, tā sadūrās ar Apvienotās Karalistes palīgkreiseri HMS Mantua uz dienvidiem no Islandes, kā tika teoretizēts pēc kara. Tāpat pastāvēja teorija, ka kuģis varēja būt uzskrējis uz mīnas pie Orkneju salām.

Citas zemūdenes

Kad 1917. gada sākumā ASV pievienojās karadarbībai, Deutsche Ozean-Reederei būvēja vēl sešas zemūdenes. Pēc ASV iesaistīšanās karā, kravas zemūdeņu būve tika vai nu pārtraukta, vai arī tās pārveidoja par zemūdens kreiseriem, līdzīgi kā notika ar Deutschland. Kad sākās karadarbība starp Vāciju un Savienotajām Valstīm un tika apturēti Simona Leika mēģinājumi būvēt kravas zemūdenes Vācijai, Leiks vērsās pie Savienoto Valstu kuģniecības pārvaldes (United States Shipping Board — angļu val.) ar piedāvājumu uzbūvēt simts kravas zemūdenes, lai samazinātu kuģu zaudējumus neierobežotā zemūdens kara apstākļos.

Otrā pasaules kara laikā Vācija izmantoja zemūdenes piena govs, lai bunkurētu tās kaujas U — kuģus (U-boat — angļu val.) Atlantijas okeānā. Tā kā šīs zemūdenes bija daļa no Kriegsmarine (Nacistiskās Vācijas jūras kara flote), nesa vieglo bruņojumu (pretgaisa aizsardzības ieročus) un nekad netika iesaistītas tirdzniecībā kā tādā, tās netiek uzskatītas par kravas zemūdenēm. Tomēr ar kravas zemūdenēm kopējas bija to lielā izmēra kravas telpas salīdzinot ar parastām, šī laika zemūdenēm.

Pēc tam, kad lielas Itālijas zemūdenes veiksmīgi pārveda apgādes materiālus uz Ziemeļāfriku izvairoties no Apvienotās Karalistes Vidusjūras flotes patruļām, dažām no šīm zemūdenēm tika demontēti torpēdaparāti un klāja uzbrukuma artilērija, lai palielinātu kravas ietilpību. Piecas no šīm zemūdenēm ass valstu ostās, pēc tam kad Itālija 1943. gada septembrī parakstīja pamieru, pārņēma Vācija, lai turpinātu izmantot ar vācu komandām.

Vācija modernizēja okeāna IX tipa U — kuģa projektu uz lielāku, palielināta darbības rādiusa IXD1 tipu ar noņemtiem torpēdaparātiem un samazinātu akumulatoru tilpumu, lai palielinātu kravas telpas stratēģiskajiem materiāliem, kurus pārvadāja starp Vācijas un Japānas ostām. Kad Itālijas zemūdenes tika pārbūvētas šim uzdevumam, lielākā daļa no palielināta darbības rādiusa projektiem tika pabeigti kā bruņotie IXD2 varianti.

Itālija

Itālija plānoja uzbūvēt 12 R klases 2 100 tonnu zemūdenes ar 600 tonnu kravnesību, kuras spētu attīstīt 13 mezglu (24,1 km/h) ātrumu uzpeldējušā stāvoklī un 6 mezglu (11,1 km/h) ātrumu iegremdētā stāvoklī. 63 jūrnieku komanda apkalpotu trīs aizsardzībai paredzētus 20 mm lielgabalus. Romolo un Remo ķīļi tika ielikti 1942. gada jūlijā Tosi kuģu būvētavā Taranto ar plānoto nolaišanu ūdenī 1943. gada martā. Tāpat tika nolemts pārbūvēt par kravas zemūdenēm desmit lielas kaujas zemūdenes pēc tam, kad tika noskaidrots, ka to konstrukcija nav piemērota uzbrukumiem sabiedroto konvojiem. Tās bija 880 tonnu Archimede, 940 tonnu Barbarigo, 951 tonnas Comandante Cappellini, 1 030 tonnu Alpino Bagnolini un Reginaldo Giuliani, 1 036 tonnu Leonardo da Vinci un Luigi Torelli, 1 331 tonnu Enrico Tazzoli un Giuseppe Finzi un 1 504 tonnu Ammaraglio Cagni.

Pārbūves tika paredzēts pabeigt Bordo atstājot tikai aizsardzībai paredzētus ložmetējus. Paredzētā 160 tonnu kravnesība samazināja peldamības rezervi no 20 līdz 25 procentiem uz 3,5 līdz 6 procentiem. Vairākas Bizertā no Francijas pārņemtās zemūdenes — 974 tonnu Phoque, Requin, Espadon un Dauphin — arī tika paredzēts pārbūvēt.

Kuģus bija paredzēts izmantot reisiem no Bordo uz austrumiem līdz Singapūrai (tobrīd Japānas, tātad ass valstu rokās) pārvadājot dzīvsudrabu, tērauda un alumīnija stieņus, metināšanas tēraudu, aviobumbu prototipus, 20 mm lielgabalus, tanku un bumbvedēju tēmekļu rasējumus un līdz pat divpadsmit pasažierus. Atpakaļceļā bija paredzēts pārvadāt 110 līdz 155 tonnas gumijas, 44 līdz 70 tonnas cinka, piecas tonnas volframa, divas tonnas hinīna, divas tonnas opija, bambusu, rotangpalmu un pasažierus. Comandante Cappellini, Reginaldo Giuliani un Enrico Tazzoli atstāja Bordo 1943. gada maijā. Pirmās divas pabeidza savus reisus jūlijā un augustā, bet Enrico Tazzoli nogremdēja sabiedroto bumbvedēji Biskajas līcī. Barbarigo līdzīgi tika iznīcināta pēc iznākšanas no ostas jūnijā, bet Luigi Torrelli sasniedza Singapūru augustā.

Pēc tam kad 1943. gada septembrī Itālija noslēdza pamieru, Giuseppe Finzi un Alpino Bagnolini pārņēma Vācija laikā, kad tām veica pārbūvi Bordo. Zemūdenes nosauca attiecīgi par UIT-21 un UIT-22. Reginaldo Giuliani, Comandante Cappellini un Luigi Torelli Austrumindijā pārņēma Japāna un nodeva Vācijai, kura zemūdenes pārdēvēja attiecīgi par UIT-23, UIT-24 un UIT-25. UIT-22 atstāja Bordo, lai dotos uz Sumatru 1944. gada janvārī, bet martā pie Dienvidāfrikas to iznīcināja Catalina bumbvedēji no karalisko gaisa spēku 262. eskadriļas. UIT-23 februārī nogremdēja Apvienotās Karalistes zemūdene Tally-Ho. UIT-24 arī atstāja Sumatru februārī, lai dotos uz Bordo, bet atgriezās atpakaļ Sumatrā martā pēc tam kad tika nogremdēts tās bunkurēšanas tankkuģis.

No citām zemūdenēm Ammiraglio Cagni, pēc tam kad Itālija parakstīja pamiera līgumu, padevās Dienvidāfrikā, Archimede un Leonardo da Vinci tika nogremdētas pirms pārbūves par kravas zemūdenēm, Romolo, Remo un franču Phoque tika nogremdētas pirms kravas iekraušanas. Atlikušās R klases zemūdenes netika pabeigtas un tika pārtraukti arī atlikušo trīs franču zemūdeņu pārbūves darbi.

Japāna

Otrā pasaules kara laikā Japāna transporta un apgādes mērķiem būvēja I — 351 un I — 361 klases zemūdenes, kā arī 3. tipa zemūdens transporta kuģus.

Padomju Savienība

Padomju Savienībai bija plāni būvēt kravas zemūdenes gan otrā pasaules kara, gan aukstā kara laikā, taču tie netika realizēti. Šie projekti nebija domāti tirdzniecībai paredzētu kravu pārvadāšanai, bet gan pārsvarā ar kara vešanu tieši saistītu uzdevumu izpildei, piemēram, karavīru un tehnikas nogādāšanai noteiktā punktā. Tāpat šīs zemūdenes tika paredzēts apbruņot vismaz ar vieglo bruņojumu. Tomēr, pēc aukstā kara, padomju projektētāji piedāvāja arī tīri civiliem mērķiem domātas zemūdenes.

Otrais pasaules karš

Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienība izmantoja zemūdenes (tāpat kā citus kuģus), lai apgādātu aplenkto Sevastopoles ostu Krimā. Lielākā no tām varēja pārvadāt 95 tonnas kravas ar apgādes materiāliem piekraujot pat torpēdaparātus. Pavisam 80 pārgājienos 27 zemūdenes piegādāja apmēram 4 000 tonnas kravas, tomēr Sevastopole vienalga krita.

Ņemot vērā šo pieredzi, Padomju jūras kara flotes augstākā vadība uzsāka transporta zemūdeņu programmu. Pirmais projekts paredzēja zemūdens baržu, kuru vilktu parasta zemūdene vai zemūdens velkonis (605. projekts). Projektu pārtrauca, jo radās nepārvaramas problēmas ar vilkšanas aprīkojumu. Vēlāk tika piedāvāts mazas sauskravas zemūdenes projekts (607. projekts) ar 250 līdz 300 tonnu kravnesību un diviem saliekamiem celtņiem. Zemūdenei netika paredzēts cits bruņojums bez diviem klāja lielgabaliem un, lai vienkāršotu būvi, tajā tika paredzēts izmantot agregātus no esošajām IV un IV — bis sērijas zemūdenēm. Tomēr 1943. gadā stratēģiskā situācija bija mainījusies un plāni netika realizēti.

Aukstais karš

Padomju Savienība 1950. un 1960. gados aplūkoja un gandrīz realizēja vairākus lielu kravas zemūdeņu projektus. Tomēr šos projektus nevar uzskatīt par pilnīgi civilām kravas zemūdenēm, jo tās tika paredzētas karaspēka pārvietošanai kā jūras kara flotes desanta kuģi. Ja šīs zemūdenes būtu bijušas uzbūvētas, tās būtu starp 1950. un 1960. gadu lielākajām zemūdenēm.

Pēc aukstā kara

1990. gados Sanktpēterburgas projektēšanas birojs Malahit (Малахит — krievu val.) piedāvāja zemūdenes, kuras arktiskajos reģionos vai cauri tiem spētu pārvadāt naftu vai intermodālos konteinerus. Tika aplūkota šo kuģu iespēja iegremdēties zem polārās ledus cepures un iet tieši starp Eiropas un Āzijas ostām un, iespējams, Kanādas ziemeļiem. Projektētāji atzīmēja, ka:

Ņemot vienādu kravas ietilpību, zemūdens konteinerkuģa efektivitāte ir ievērojami augstāka par, piemēram, Noriļskas tipa ledū ejoša transporta kuģa efektivitāti. Zemūdens tankkuģis ir konkurētspējīgs.

Tankkuģa un konteinerkuģa varianti tika projektēti izmantojot tādu pašu shēmu kā parastām militārajām kodolzemūdenēm. Tankkuģa varianta kravnesība bija gandrīz 30 000 tonnu naftas, kuru iekrautu un izkrautu virsūdens vai zemūdens terminālos. Konteinerkuģis bija paredzēts 912 standarta (20 pēdu) intermodālo konteineru transportam. Tos 30 stundu laikā iekrautu cauri lūkām. Iekraušanas atvieglošanai bija paredzētas iekšējās pārvietošanas sistēmas. Tomēr šie plāni netika īstenoti smagās finansiālās situācijas dēļ, kura radās pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Līdzīgu projektu piedāvāja projektēšanas birojs Rubin. "Zemūdens kravas kuģis" bija slavenās aukstā kara Typhoon klases zemūdenes pārbūve civiliem mērķiem. 1997. gadā Vladimirs Postņikovs (Vladimir Postnikov — angļu val.) piedāvāja zemūdens kravu transporta sistēmu (Submarine freight transportation system (SFTS) — angļu val.), kuru uzskata par vispasaules inteliģentās transporta sistēmas jūras komponentu.

Krievija

2020. gada martā Malahit jūras inženieru birojs Sanktpēterburgā, tādu uzbrukuma zemūdeņu klašu kā Akula un Victor izstrādātāji, piedāvāja zemūdens sašķidrinātās dabasgāzes (Liquefied natural gas (LNG) — angļu val.) tankkuģi Pilgrim, kura būtu lielākā zemūdene vēsturē, ja projekts tiktu realizēts dzīvē. Zemūdeni bija paredzēts aprīkot ar trijiem kodolreaktoriem, tā būtu 360 m gara un 70 m plata ar 180 000 tonnu kravnesību izmantošanai primāri zem arktiskā ledus.

Savienotās Valstis

Simona Leika kravas zemūdeņu priekšlikums tika atlikts malā, jo pirmā pasaules kara konvoju sistēma samazināja kravas kuģu zaudējumus. Leika priekšlikumi tika atkal pieminēti 1942. gada jūlijā un augustā, kad notika Senāta apakškomitejas noklausīšanās par kravas zemūdenēm un kravas lidmašīnām. Noklausīšanās pārsvarā bija par vitāli svarīgām alumīnija piegādēm no dienvidu un Centrālamerikas ar zemūdenēm, kuras dotu iespēju izvairīties no ienaidnieka U — kuģu veiktajām kravas kuģu nogremdēšanām.

1931. gadā ar Viljama Rendolfa Hērsta finansiālu atbalstu Leiks un sers Hūberts Vilkinss (Hubert Wilkins — angļu val.) mēģināja demonstrēt kravas zemūdeņu potenciālo izmantošanu pārgājieniem zem polārā ledus. Viņi izmantoja izīrētu Savienoto Valstu Jūras kara flotes zemūdeni, kuru pārdēvēja par Nautilus. Lielās depresijas radītie finansiālie ierobežojumi padarīja šo agrīno mēģinājumu mazāk veiksmīgu salīdzinot ar pēckara kodolzemūdenes USS Nautilus (SSN-571) sasniegumiem.

Līdzīgi kā tas notika Padomju Savienībā pēc aukstā kara beigām, Savienotajās Valstīs bija daži vispārīgi plāni ar kodoldzinēju aprīkotu zemūdens naftas produktu tankkuģu izmantošanā, lai izstrādātu arktiskos naftas laukus Aļaskā un Sibīrijā. Uzņēmums General Dynamics 1980. gados šķietami ir bijis vērsies pie Vācijas kuģu būvētavām ar piedāvājumu par iespējamu sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) zemūdens tankkuģa būvi, lai pārvadātu LNG no arktikas uz Ziemeļameriku un Eiropu. Zemūdenei tika izstrādāti divi varianti: 725 miljonu ASV dolāru vērta zemūdene ar kodoldzinēju vai arī 700 miljonu ASV dolāru versija, kuru darbinātu ar metānu. Tas bija agrāka Patrika Moloneja (Patrick Moloney — angļu val.) 1974. gadā veikta Savienoto Valstu Tirdzniecības flotes akadēmijas zinātniskā projekta paplašināts variants.

Izmantošana citiem mērķiem

Cits tirdzniecības veids (lai arī melnā tirgus sastāvdaļa), kurā izmanto zemūdenes, ir narkotiku aprite. Narkotiku zemūdenes lieto narkotiku kontrabandisti, lai nepamanīti ievestu valstī narkotikas. Vienā no gadījumiem tika apturēts Kolumbijas narkotiku kartelis pirms tas bija pabeidzis profesionāli projektētas zemūdenes būvi. Kuģis bija 30 m garš ar 200 tonnu kravnesību, acīmredzot paredzēts kokaīna transportam uz ASV. Policijas reida laikā, zemūdene tika būvēta atsevišķu segmentu veidā noliktavā augstu Andu kalnos netālu no Bogotas. Tomēr lielākā daļa no narkotiku zemūdenēm pagaidām nav tik sarežģītas, kādas būtu legālas kravas zemūdenes, jo tās paredzētas pārgājieniem tikai nedaudz zem ūdens virsmas nevis lielā dziļumā.

Ārējās saites

• Avīžu izgriezumi par kravas zemūdeni Deutschland. Arhivēts 2021. gada 23. augustā, Wayback Machine vietnē. (angliski) (vāciski) (franciski) (spāņu)