Irina Odojevceva (krievu: Ири́на Влади́мировна Одо́евцева, 1895—1990), īstajā vārdā Iraīda Heinike, bija Rīgā dzimusi vācbaltiešu cilmes krievu dzejniece un rakstniece. Pazīstama ar saviem memuāriem.
Dzimusi 1895. gada 15. (27.) jūlijā Rīgā advokāta Gustava Heinikes ģimenē, viņas māte bija cēlusies no tirgotāju Odojevcevu dzimtas.[1] 20. gs. sākumā pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur iepazinās ar krievu "Sudraba laikmeta" dzejnieku Nikolaju Gumiļovu un iesaistījās viņa bohēmiskajā "Dzejnieku ģildē" (Цех поэтов, 1911-1914). 1922. gadā ar Irinas Odojevcevas pseidonīmu iznāca viņas pirmais dzejas krājums "Brīnumu pagalms" (Двор чудес).
Pēc PSRS nodibināšanas 1922. gadā viņa devās uz Parīzi, kur iekļāvās krievu emigrantu kopā, apciemoja arī radiniekus Rīgā. Krievu valodā uzrakstīja romānus "Nāves eņģelis" (1927), "Izolde" (1929) un "Spogulis" (1939), pēc Otrā pasaules kara izdeva savu populārāko romānu "Atstāj cerības uz visiem laikiem" (1948), kas izdots franču, angļu, spāņu un krievu valodās. Pēc 1950. gada atsāka rakstīt dzeju un atmiņas par savu dzīvi Pēterburgā un Parīzē. Atkārtoti apprecējās ar krievu rakstnieku Jakovu Gorbovu.
Pārbūves laikā 1987. gadā atgriezās Ļeņingradā, kur mira 1990. gada 14. oktobrī. Abglabāta Volkovas kapsētā.
