Idiotija
Idiotija ir oligofrēnijas (iedzimtas plānprātības) vissmagākā pakāpe.[1] Idiotijas slimnieki nespēj apgūt valodu un strādāt (veikt jebkādas saprātīgas darbības), ir pastāvīgi kopjami un uzraugāmi. Šiem slimniekiem nav emociju (tikai primitīvas patikas vai nepatikas reakcijas). Dažiem slimniekiem raksturīgi nemotivētas agresijas uzliesmojumi (tajā skaitā pret sevi), citi ir kūtri un vienaldzīgi pret apkārtnē notiekošo.
Vārds ‘idiots’ cēlies[2] no grieķu ἰδιώτης, idiōtēs — ‘neprasmīgs indivīds’, ‘indivīds’ un ἴδιος, idios — ‘privāts’, ‘vienpatis’. Vārds sastopams arī latīņu valodā — idiota — ‘vienkāršs ļautiņš’. Mūsdienīgā formā vārdu ‘idiots’ izmanto kopš 13. gadsimta, kad vidusangļu valodā ienāca no senfranču idiote — neizglītots vai nekompetents cilvēks.
Sarunvalodā vārds 'idiotisms' tiek izmantots, lai apzīmētu galēju muļķību un tās simptomus. 'Idiots' tiek lietots nevis kā medicīnisks termins, bet kā sinonīms vārdiem 'stulbenis', 'plānprātiņš' vai 'muļķis'.[3] Ar to apzīmē personu ar garīgiem trūkumiem, kas darbojas visiznīcinoši vai būtiski neefektīvi.
Literatūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Idiota tēls tiek izmantots arī literatūrā, bieži kā alegorija kādai citai problēmai. Idiota tēlus izmantojuši Viljams Folkners, Viljams Šekspīrs (luga Karalis Līrs), Fjodors Dostojevskis (romāns Idiots). Frīdrihs Nīče savā darbā "Antikrists" apgalvoja, ka Jēzus bija idiots, jo nostājās pret materiālo pasauli.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Imants Eglītis. Psihiatrija. Rīga : Zvaigzne, 1974, 90. lpp.
- ↑ Laidels-Skots-Džonss A Greek-English Lexicon
- ↑ «Vārda idiots skaidrojums Latviešu valodas vārdnīcā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 8. oktobrī.