Hasans al Banna
|
Hasans Ahmeds Abdulrahmans Muhammads al Banna, plašāk pazīstams kā Hasans al Banna (arābu: حسن أحمد عبد الرحمن محمد البنا; dzimis 1906. gada 14. oktobrī, miris 1949. gada 12. februārī) bija ēģiptiešu skolotājs un imāms, vislabāk pazīstams kā Ēģiptes Musulmaņu brālības dibinātājs un tās līderis visa sava mūža garumā.[1] Viņš radīja un attīstīja sunnītu islāma pasaulē urbanizētu fundamentālismu, kas kļuva par alternatīvu vahābisma konservatīvajam fundamentālismam.[2]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agrīnā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hasans al Banna ir dzimis 1906. gada 14. oktobrī Mahmudijas pilsētā Ēģiptes ziemeļos. Viņa tēvs bija reliģiozs, un sākotnēji al Banna mācījās tradicionālā islāma skolā (kuttāb).[3] 12 gadu vecumā iestājās sekulārā valdības skolā, kurā viņš pastiprināti mācījās arābu valodu. Jau šajā laikā al Banna izrādīja dziļu interesi par reliģiskiem jautājumiem, viņš iesaistījās sūfismā un mūža garumā turpināja ar to asociēties.[4]
Studenta gados “Zinātņu namā” Dār Al-‘Ulūm Kairā (pedagoģijas skolā ar Rietumu izglītības programmu) al Banna pievienojās dažādām islāma izglītības biedrībām, tomēr viņš drīz saprata, ka šāda veida reliģiskā aktivitāte ir nepietiekama, lai Ēģiptes sabiedriskajā dzīvē atgrieztu islāma ticības statusu. Al Bannam likās, ka ir nepieciešams vairāk aktīvisma, tāpēc viņš organizēja studentus no dažādām universitātēm un sāka sludināt savas idejas mošejās un populārās pulcēšanās vietās.
Pēc absolvēšanas 1927. gadā viņš tika pieņemts darbā par arābu valodas skolotāju Ismailijas pamatskolā. Šeit atradās Suecas kanāla kompānijas galvenā mītne un ievērojama ārzemnieku kopiena. Ismailijā al Banna sāka sludināt savas idejas nabadzīgiem musulmaņu strādniekiem, sīktirgotājiem un ierēdņiem. Viņš brīdināja neaizrauties ar liberālo eiropiešu dzīvesveidu un par tā sekām, tādējādi viņa ideju piekritējos radot bailes un satraukumu.
Musulmaņu brālība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1928. gada martā Hasans al Banna dibināja “Musulmaņu brālību”. Organizācijas galvenais lozungs bija: „Allāhs ir mūsu mērķis, Pravietis ir mūsu vadonis, Korāns ir mūsu konstitūcija, džihāds ir mūsu ceļš, un nāve Allāha ceļā ir mūsu augstākais sapnis”. Pirmajos četros pastāvēšanas gados galvenais mērķis bija uzņemt biedrus, izveidojot jaunus atzarus Nīlas deltas abās pusēs. Ātrā un ievērības cienīgā brālības izplatīšanās radīja valdības pretestību, it īpaši no premjera Ismaīla Sidki Pašas.
1932.—1933. gada mijā al Bannu nosūtīja uz Kairu, un viņa grupa apvienojās ar Islāma Kultūras biedrību, izveidojot pirmo “Musulmaņu brālības” atzaru, kas pēc tam kļuva par biedrības galveno mītni. Šajā periodā atzaru skaits pieauga no 1500 līdz 2000, lielākā daļa no kuriem pārvaldīja skolas, klīnikas un citas labklājības institūcijas. Tāpat tika izveidoti atzari Sudānā, Sīrijā un Irākā, un biedrības publikācijas tika izplatītas daudzās musulmaņu valstīs.
Savas politiskās karjeras sākumā al Bannam nebija rūpīgi izstrādātas programmas un tā vienkārši balstījās uz islāma svarīgumu. Laika gaitā viņš radīja ideju par islāmu kā reliģiju, kas iekļauj sevī visus cilvēka dzīves un izturēšanās aspektus. Par “Musulmaņu brālības” mērķi viņš noteica jaunas paaudzes radīšanu, kas spēj saprast islāma būtību un rīkoties saskaņā ar to. Viņš ticēja, ka islāms spēj atrisināt problēmas Ēģiptē un visā islāma pasaulē. Viņš mudināja aizstāt laicīgās valsts institūcijas pret islāmiskām un pieprasīja lielas reformas, tomēr al Banna nesludināja vardarbību savu politisko mērķu sasniegšanai. To pierāda fakts, ka vairāki organizācijas biedri kandidēja vēlēšanās vairāk nekā vienu reizi un zaudēja. Al Banna uzskatīja Ēģiptes režīmu par leģitīmu un centās strādāt ar sistēmu. Citu Ēģiptes partiju nosodījums viņam izpaudās nevis kā daudzpartiju sistēmas noliegšana, bet kā to korupcijas un manipulāciju noliegšana.
1939. gadā sakarā ar arābu-ebreju konfliktu Palestīnā, al Banna no jauna definēja „Musulmaņu brālības” ideoloģiju, līdz ar to pārvēršot to par politisku organizāciju. Organizācija balstās uz trīs principiem: islāms ir visaptveroša sistēma, kura pašattīstas (mutakāmil bi- dhātih), un ir maksimālais dzīves ceļš visās tās sfērās; islāms emanē no diviem pamatprincipiem: Korāna un pravietiskās tradīcijas (Sunnah); islāms iederas visos laikos un vietās.[5] Al Banna pasludināja savu kustību par sunnītu tradīcijas un sunnītu ceļa, salafiyyah vēsts un islāma reformistu uzskatu mantinieku. „Musulmaņu brālības” programmu sastādīja divi punkti: pirmkārt, mērķis padarīt kustību par starptautisku, cīnoties ne tikai par Ēģiptes, bet arī par visu musulmaņu valstu atbrīvošanos no rietumu kontroles; otrkārt, pienākums izveidot brīvu islāma valdības formu.
Līdz Otrā pasaules kara beigām al Banna bija kļuvis par atzītu politisku figūru, un “Musulmaņu brālība” parādīja sevi kā nopietnu spēku, prezentējot sevi kā politisko alternatīvu. Tāpat kā dažās citās partijās, tika radīts militārais spārns, lai nogalinātu politiskos pretiniekus. Brālība sasniedza savu augstāko punktu Arābu — Izraēlas kara laikā, kurā “Musulmaņu brālība” piedalījās ar saviem paramilitārajiem formējumiem, taču biedrības izplatīšanās, ietekmes palielināšanās un militārā spēka pieaugums radīja nesaskaņas ar valdību. 1949. gada 12. februārī al Bannu noslepkavoja policijas aģenti. Mūsdienās viņa radītā kustība iedvesmo lielāko daļu mēreni islamisko organizāciju islāma pasaulē, un tā vēl joprojām ir vadošais ideoloģiskais spēks islāmisma izplatībā.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Gerhard Bowering. The Princeton Encyclopedia of Islamic Political Thought. Princeton : Princeton University Press, 2013. 381–382. lpp.
- ↑ John O. Voll. Fundamentalism in the Sunni Arab World: Egypt and the Sudan in Fundamentalism Observed: the Fundamentalism Project. Chicago : University of Chicago Press, 1994.
- ↑ John L. Esposito, Emad El-Din Shahin. The Oxford Handbook of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2013. 129–131. lpp.
- ↑ The Editors of Encyclopaedia Britannica. «Ḥasan al-Bannā». Skatīts: 08.04.2019.
- ↑ Hamid Enayat. Modern Islamic Political Thought. London : I.B. Tauris, 2004.
- ↑ John L. Esposito, Emad El-Din Shahin. The Oxford Handbook of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2013. 159–161. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hasans al Banna.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)