Embiji
| Embiji Embiodea Kusnezov, 1903 | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Infraklase | Jaunspārņi (Neoptera) |
| Virskārta | Nepilnas pārvērtības kukaiņi (Exopterygota) |
| Kārta | Embiji (Embioptera) |
 Embiji Vikikrātuvē | |
Embiji (latīņu: Embioptera) ir nepilnas pārvērtības kukaiņu kārta. Tā ir viena no vismazāk izpētītajām kukaiņu kārtām. Embiji ir īpaša, monofilētiska grupa, sastopami siltajos pasaules reģionos. Tie ir vidēji lieli kukaiņi ar 5 — 25 mm garu ķermeni. Ļoti reti tos sastop pat pieredzējuši entomologi.[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ir aprakstīts apmēram 400 sugu (2012. gada dati). Taču viens no pazīstamākajiem embiju pētniekiem (Ross, 1991) atzīmējis, ka embiju sugu skaits var būt krietni lielāks, jo tikai viņa personīgajā kolekcijā ir gandrīz 1500 neaprakstītu sugu.[1]
Apdzīvo siltus un mitrus apvidus, izvairās no dienas gaismas.[2]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Embiji ir maigi kukaiņi ar mīkstu, tievu kutikulu un vājām lidspējām. Visi pārstāvji ir tumšas krāsas, tie ir vai nu brūnā, vai dzeltenīgi brūnā krāsā, ar pelnu krāsas spārniem.[2] Tēviņi parasti ir spārnoti, taču ir arī bezspārnu īpatņi un pat vienā un tai pašā sugā sastopami spārnoti un bezspārnu īpatņi (Anisembia texana, Embia tyrrhenica).[1]
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Embiju raksturīgākā īpašība ir spēja vērpt zīdu no vienšūnu dziedzeriem, kas atrodas uz I. protarsomēra (priekškāju bazitasā). Ar šo zīdu embiji būvē savu dzīves vietu — tuneļus, īpašu mītni, kuru novieto uz kokiem vai akmeņiem, zem akmeņiem, nobirušām lapām vai citā noteiktā vietā, kas ir atšķirīga katrai sugai vai sugu grupām.[1] Tuneļu sienu sastāvā var ietilpt apkārtējās vides atlikumi, piemēram augu daļas, ekzūvijs un citi bioloģiski atkritumi. Tuneļu galvenās funkcijas, iespējams, ir aizsargāšana no plēsīgiem posmkājiem un savienošana ar speciāliem dobumiem, kur notiek pārošanās, vecā apvalka nomešana un pārziemošana.[2]
Embiju mātītes ir bez spārniem, tās bieži uzturas savās mītnēs kopā ar olām vai nimfām. Mītnēs var atrasties vienīgā mātīte ar pēcnācējiem vai dažas mātītes ar pēcnācējiem, kas norāda uz šīs sugas sociālo uzvedību. Šādās "ģimenēs" var sastapt līdz simtiem pārstāvju.[2] Biežāk sastopamas mātītes, nevis tēviņi, jo tēviņi parasti nedzīvo mājiņās ar mātītēm un nimfām. Tāpēc savvaļā abu dzimumu aprakstīšana ir grūta. Taču ir iespējama nimfu izaudzēšana laboratorijas apstākļos.[1] Embiji brīvi pārvietojas pa tuneļiem, pavadot tajos lielāko daļu laika, tos pametot tikai nakts laikā, kad dodas barības meklējumos. Dažos gadījumos tuneļos dzīvo tikai mātītes, citkārt mātītes un nimfas (Embia ramburi, Oligotoma nigra). Pieaugušie tēviņi tuneļos pavada tikai dažas dienas. Tie ielido mātīšu tuneļos un pēc pārošanās tos pamet.[2]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Embiju dzimtas:
- dzimta: Australembiidae Ross, 1963
- dzimta: Anisembiidae Davis, 1940
- dzimta: Andesembiidae Ross, 2003
- dzimta: Archembiidae Ross, 2001
- dzimta: Clothodidae Enderlein, 1909
- dzimta: Embiidae Burmeister, 1839
- dzimta: Embonychidae Navas, 1917
- dzimta: Notoligotomidae Davis, 1940
- dzimta: Oligotomidae Enderlein, 1909
- dzimta: Paedembiidae Ross, 2006
- dzimta: Ptilocerembiidae Miller & Edgerly, 2012
- dzimta: Scelembiidae Ross, 2001
- dzimta: Teratembiidae Krauss, 1911
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Kelly B. Miller, Cheryl Hayashi, Michael F. Thiting, Gavin J. Svenson & Janice S. Edgerly. The phylogeny and classification of Embioptera (Insecta). Systematic Entomology (2012), 37, 550–570
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 O.W. Richards & R.G. Davies. Imms’ General Textbook of Entomology: Volume 2: Classification and Biology. Chapman and Hall Ltd., 1977. ISBN 978-0-412-15230-6 doi:10.1007/978-94-011-6516-7
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ross, E.S. (1991). Embioptera – Embiidina (Embiids, web-spinners, foot-spinners). The Insects of Australia, Chapter 26 (ed. by I.D. Naumann, P.B. Carne, J.F. Lawrence et al.), pp. 405–409. Melbourne University Press, Melbourne