Durbes kauja
| Durbes kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Livonijas karte XIII. gs. Durbes kaujas vieta ir Kurzemes rietumos. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Žemaiši |
 Livonijas ordenis Vācu ordenisPrūši Zviedri Dāņi | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Tranaitis? | Burhards fon Hornhūzens | ||||||
| Spēks | |||||||
| ap 4000 | ap 8000, 190 bruņinieki | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| nav zināms | 150 bruņinieki | ||||||
Durbes kauja bija viena no izšķirošākajām kaujām Ziemeļu krusta karos (12.-14. gs), kurā žemaišu un kuršu karaspēki sakāva krustnešus un viņu tābrīža sabiedrotos prūšus.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks Mindaugs 1251. gadā pieņēma kristietību un 1253. gadā tika kronēts par Lietuvas karali. Viņš dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu visas nepakļāvīgās žemaišu zemes. 1259. gadā žemaiši atkal iebruka Kursā un sakāva Kuldīgas komtura karaspēku kaujā pie Skodas. Šī žemaišu panākuma iedvesmotas, pret krustnešu virskundzību sacēlās Zemgale un Kursas dienvidi, un Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhūzenes organizēja plašu karagājienu uz žemaišu aplenkto Georgenburgas pili. Viņa karaspēkā ietilpa ne tikai Livonijas ordeņbrāļi un viņu kuršu un igauņu vasaļi, bet arī Dāņu Igaunijas bruņinieki un krusta karotāji no vācu zemēm. Pie Mēmelburgas šī armija apvienojās ar Vācu ordeņa Prūsijas atzara landmaršala Heinriha Botela spēkiem, kuros bez bruņiniekiem bija arī prūšu vasaļi. Par armijas kopējo lielumu drošu ziņu nav, taču lēš, ka tas varētu būt bijis ap 8000 vīru, no kuriem gan tikai pāris simti bijuši ordeņbrāļi un citi bruņinieki.
Kad pienāca ziņas, ka žemaišu karaspēks (Tranaiša vadībā?) ir iebrucis Kursā, apvienotā krusta karotāju karaspēka sapulcē nolēma uzbrukt žemaišiem un atņemt kara laupījumu. Pēc Dusburgas Pētera hronikas apraksta kurši lūguši, lai žemaišu sagūstītās sievas un bērni pēc kaujas tiktu bez kādiem nosacījumiem atdoti kuršiem. Pret to iebilduši prūšu un igauņu karotāji, uzskatīdami, ka šie gūstekņi ir kara laupījums, kas līdzvērtīgi sadalāms starp uzvarētājiem.
Kaujas norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kauja notika 1260. gada 13. jūlijā muklājā pie Durbes viduslaiku pils. Kaujai sākoties, kuršu karavīri pārgāja pretinieka pusē un uzbruka krustnešiem no aizmugures. Pēc Atskaņu hronikas ziņām gan kuršu, gan igauņu karavīri atteicās piedalīties kaujā vācu pusē. Ordeņa karaspēks tika pilnīgi sakauts, cīņā krita gan Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens, gan Vācu ordeņa landmaršals Heinrihs Botels un apmēram 150 bruņinieki. Pēc kaujas krustnešu karaspēka atliekas, cauri mežiem slapstoties, atgriezās savās pilīs.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Durbes kaujas sākās plaša kuršu sacelšanās un prūšu (Sembas, Nātangas, Vārmes zemes) sacelšanās, kuru militāri atbalstīja lietuvieši un žemaiši. Tikai vairāku gadu desmitu laikā līdz 1290. gadam Vācu ordenim izdevās daļēji atgūt zaudētās zemes. Tomēr pēc sakāves tika zaudēta Kursas un Zemgales dienvidu daļa (Ceklis, Silene, Rakte), kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsijas daļu. Livonijas ordeņa pils Mēmelē (Pilsāts), tagadējā Klaipēda, integrējās ordeņa Prūsijas daļā.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Peter von Dusburg: Chronik des Preußenlandes. Übersetzt und erläutert Klaus Scholz und Dieter Wojtecki, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1984.
- Dedumietis, D., Zeļenkovs, A. Kuršu loma Durbes kaujā. Tēvijas Sargs. 2000., Nr.7. 29.lpp.