Divvaldība Krievijā 1917. gadā

1917. gada Krievijas revolūcija
Notikumi
Februāra revolūcija Krievijas armijas demokratizācija Nikolaja II atteikšanās no troņa Divvaldība Krievijā 1917. gadā Jūnija ofensīva I Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongress Jūlija sacelšanās Korņilova dumpis Viskrievijas Demokrātiskā apspriede Padomju boļševizācija Oktobra revolūcija II Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongress Valsts kalpotāju boikots padomju valdībai Padomju valdības diplomātiskā izolācija Kerenska—Krasnova dumpis Padomju varas nodibināšana Krievijā Viskrievijas Satversmes sapulce Brestļitovskas miera līgums Krievijas galvaspilsētas pārcelšana no Petrogradas uz Maskavu Čehoslovāku korpusa dumpis Kreiso eseru dumpis Krievijas pilsoņu karš Pārtikas sagāde Krievijā Romanovu ģimenes nogalināšana Kara komunisms PSRS izveidošana
Partijas, iestādes un organizācijas
boļševiki meņševiki eseri kadeti anarhisti padomes IV sasaukuma Valsts Dome Valsts Domes Pagaidu komiteja Kara rūpniecības komitejas Pagaidu valdība Pagaidu padome Kara revolucionārās komitejas Iskolats Iskosols Centroflots Centrobalts Vikžeļs KPFSR Tautas komisāru padome Nabadzības komiteja Sarkanā gvarde

Divvaldība Krievijā 1917. gadā bija unikāls un vēsturiski nozīmīgs laiks, kas ilga no Februāra revolūcijas līdz Oktobra revolūcijai. Šajā periodā valstī pastāvēja divas paralēlas varas struktūras: Krievijas Pagaidu valdība un Petrogradas padome. Šī divvaldība atspoguļoja politisko nenoteiktību un cīņu par varu, kas izveidojās pēc cara Nikolaja II atteikšanās no troņa.

Pagaidu valdība tika gāzta 1917. gada novembrī, kad pie varas nāca boļševiki.

Divvaldības periods Krievijā 1917. gadā bija būtisks pārejas posms no monarhijas uz padomju varu. Tas iezīmēja laiku, kad Krievija centās atrast jaunu politisko identitāti un virzienu. Divvaldības pieredze parādīja, cik dziļas bija sabiedrības un politiskās nesaskaņas Krievijā, kā arī deva impulsu notikumiem, kas noveda pie Padomju Savienības izveidošanas.

Vēsture

1917. gada Februāra revolūcija izcēlās ekonomiskās grūtības, Pirmā pasaules kara izraisīto izsīkumu, pārtikas trūkuma un neapmierinātības ar Romanovu dinastijas valdīšanu dēļ. Masu protesti, streiki un karavīru sacelšanās Petrogradā (toreizējā Krievijas galvaspilsētā) noveda pie cara Nikolaja II atteikšanās no troņa 15. martā (28. martā pēc jaunā stila). Pēc šī notikuma Krievija piedzīvoja politiskās pārmaiņas, un sākās divvaldības periods.

Pēc Nikolaja II atteikšanās no troņa tika izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Šī valdība bija liberāla un demokrātiska, un tās galvenais uzdevums bija sagatavot valsti demokrātiskām vēlēšanām un konstitucionālās sapulces sasaukšanai. Galvenie politiskie spēki, kas veidoja Pagaidu valdību, bija Kadetu partija (Konstitucionāldemokrātu partija) un mērenie sociālisti. Pagaidu valdības pirmais vadītājs bija Georgijs Ļvovs, bet vēlāk viņu aizstāja Aleksandrs Kerenskis. Pagaidu valdība veica vairākas reformas, tostarp:

• Pagaidu valdība garantēja vārda, preses un pulcēšanās brīvību, kā arī atbrīvoja politiskos ieslodzītos.
• Tika solītas vispārējas vēlēšanas, lai izveidotu Konstitucionālo sapulci, kas izstrādātu jaunu Krievijas konstitūciju.
• Pagaidu valdība nolēma turpināt piedalīties Pirmajā pasaules karā, kas izraisīja lielu neapmierinātību starp iedzīvotājiem un karavīriem, jo karš radīja ekonomiskas grūtības un lielus cilvēku zaudējumus.

Paralēli Pagaidu valdībai pastāvēja Petrogradas padome (pilnais nosaukums — Petrogradas Darba un kareivju deputātu padome), kas tika izveidota pēc Februāra revolūcijas un pārstāvēja strādnieku un karavīru intereses. Petrogradas padome kļuva par ietekmīgu politisko spēku, īpaši starp strādnieku un karavīru masu. Padomē dominēja sociālisti, galvenokārt mērenie sociālisti-revolucionāri un meņševiki, lai gan vēlāk lielu ietekmi ieguva arī boļševiki, kurus vadīja Vladimirs Ļeņins. Petrogradas padome pieņēma tādus dokumentus kā:

1. Pavēle Nr. 1: Šis bija viens no pirmajiem dokumentiem, ko izdeva Petrogradas padome, un tas deva karavīriem tiesības izvēlēties savus pārstāvjus un padarīja viņus pakļautus padomēm, nevis Pagaidu valdībai. Tas ievērojami mazināja Pagaidu valdības kontroli pār armiju.
2. Sociālās prasības: Padome izvirzīja prasības par astoņu stundu darba dienu, zemes konfiskāciju un citu sociālo reformu ieviešanu, kas piesaistīja strādnieku un lauku iedzīvotāju atbalstu.

Divvaldības raksturs un konflikts

Krievijas divvaldība radīja duālo varas struktūru, kur Pagaidu valdība un Petrogradas padome darbojās paralēli un bieži vien konfliktēja savā starpā. Galvenie konflikti un nesaskaņas starp šīm divām struktūrām bija saistīti ar šādiem jautājumiem:

• Kara turpināšana: Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievija jāturpina piedalīties Pirmajā pasaules karā, jo īpaši tāpēc, lai saglabātu sabiedroto atbalstu. Savukārt padomju locekļi un īpaši boļševiki iestājās par kara izbeigšanu un tūlītēju mieru.
• Sociālās reformas: Padome un tās atbalstītāji, tostarp boļševiki, pieprasīja radikālākas sociālās reformas, piemēram, zemes konfiskāciju un tās pārdali zemniekiem. Pagaidu valdība vilcinājās īstenot šādas reformas, cerot uz mierīgāku un pakāpeniskāku pieeju.
• Varas jautājums: Pagaidu valdība uzskatīja sevi par likumīgu valsts vadītāju, kamēr Petrogradas padome, īpaši pēc boļševiku ietekmes pieauguma, izaicināja šo pozīciju, uzskatot, ka vara pieder padomēm kā strādnieku un karavīru pārstāvjiem.

Oktobra revolūcija un divvaldības beigas

Divvaldība beidzās ar Oktobra revolūciju, kas notika 1917. gada novembrī (oktobrī pēc vecā stila). Boļševiki, kuru vadībā bija Ļeņins, izmantoja Pagaidu valdības un padomju konfliktu, kā arī pieaugošo sabiedrības neapmierinātību, lai organizētu apvērsumu. Ar Petrogradas garnizona un citu padomju atbalstu boļševiki ieņēma svarīgākās valdības iestādes un pasludināja varu padomēm. Pagaidu valdība tika gāzta, un divvaldības periods noslēdzās, sākoties boļševiku vadītajai Padomju varai.