Dievība

Latviešu mitoloģiskās dievības - Māra, Dievs, Laima (1932. g.)

Dievība ir atzīta pārdabiska un nemirstīga būtne, kuru uzskata par dievišķu un svētu. Tās tiek attēlotas dažādos veidolos, visbiežāk kā cilvēkveidīgas vai garīgas būtnes. Ja dievība ir cilvēkveidīga, tad tā tiek personificēta ar kādu noteiktu dzimumu un dzimtu. Vīriešu dzimtas dievība ir dievs, bet sieviešu — dieviete. Pat ja attiecīgā dievība nav cilvēkveidīga, tā parasti tiek personificēta ar kādu noteiktu dzimtu.

Atkarīgi no cilvēka uzskatiem par dievības nozīmi, tiek iedalīti vairāki jēdzieni. Teisms ir uzskats, ka eksistē viena vai vairākas dievības, savukārt pretstats tam ir ateisms — uzskats, ka neeksistē nekāda veida dievības. Vēl ir arī agnosticisms, kas ir uzskats, ka jautājums par dievības esamību nav izzināms, tādēļ tā netiek nedz apstiprināta, nedz noliegta.

Būdams plašs jēdziens, teisms tiek parasti iedalīts divos sīkākos jēdzienos: monoteisms un politeisms.

Dievība monoteismā

Monoteisms ir ticība, ka pastāv tikai viens Dievs, proti, viens gars, kurš ir radījis Visumu. Dievs monoteismā tiek parasti aprakstīts kā neradīts, mūžīgs, bezgalīgs, perfekts, absolūti labs un taisnīgs, visvarens, viszinošs un visuresošs. Vienkāršākā izpratnē to var saprast tā, ka Dievs ir tas, kuru neviens nav darinājis vai radījis, savukārt viss cits ir viņa radīts.

Tā kā monoteiskās reliģijsas tiek pielūgts tikai pats Dievs, jebkādu fizisku radību vai objektu pielūgšana ir uzskatāma par elkdievību. Pat Dieva attēlošana mākslā parasti tiek uzskatīta par elkdievību, taču nozīmīgs izņēmums ir kristiešu māksla, kur nav aizliegta Dieva svētbilžu veidošana, pamatojoties uz Jēzu Kristu kā Dieva iemiesojumu virs zemes. Visizplatītākās monoteiskās reliģijas ir kristietība, islāms un jūdaisms. Šajās reliģijās visi Dieva tituli, vietniekvārdi un pats vārds "Dievs" tiek rakstīts ar lielo sākumburtu.

Kristietība, atšķirībā no citām monoteiskajām reliģijām, izprot Dieva būtību īpašā veidā, tas ir, ka ir viena dievība trijās savstarpēji atsevišķās, bet būtībā vienotās, personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Šo mācību sauc par Trīsvienību.

Īpašs gadījums ir arī hinduisms, jo tas dažkārt tiek izprasts kā monoteisks, bet citreiz — kā politeisks. Monoteiskā hinduismā izprot visus dievus kā viena Dieva (Brahmana) manifestācijas.

Dievības politeismā

Politeisms ir ticība, ka pastāv vairākas dievības, un katrai no tām ir attiecīgi sava funkcija un nozīme. Atšķirībā no monoteisma, šīs dievības nav neradītas, un bieži ir fiziskas, nevis garīgas. Šīs dievības ir kā ģimenes, un attiecīgi jauni dievi un dievietes tiek radīti piedzimstot no kādas mātes dievības. Politeiskās dievības var iedalīt konkrētās kategorijās.

Pirmkārt, ir radītāju dievības, uzskata, ka tās ir radījušas Zemi, debesis, pasauli. Tālāk ir dievības kas personificē vispārīgus konceptus: laiku, likteni, labumu, ļaunumu, gaismu, tumsu, mīlestību, gudrību, nāvi un citus. Tad ir kosmisko ķermeņu dievības, kuras personificē zvaigznes un planētas. Visbeidzot ir dabas parādību dievības, piemēram, pērkona, ūdens un uguns dievības. Ir vēl arī dievības, kas ir saistītas ar zemkopību, kuģošanu, karošanu un citām cilvēku nodarbībām.

Lai arī ir vairākas dievības, parasti ir viena dievība vai konkrēta grupa dievību, kas ir uzskatāmi galvenā un svarīgākā starp pārējām.

Politeismā vārdi "dievs" un "dieviete" tiek rakstīti ar mazo sākumburtu, taču katrai dievībai ir savs personvārds, kas ļauj atšķirt vienu no otra.

Vairums politeisko reliģiju ir seno tautu mitoloģijas, piemēram, senās Ēģiptes, senās Grieķijas, senās Romas un citas.

Dievi latviešu mitoloģijā

Baltu tautās galvenās dievības personvārds ir 'Dievs' (lietuviešu: Dievas, senprūšu: Deiws), un etimoloģiski tas nozīmē "debesis". Bez tam eksistē arī citas dievības, piemēram: auglības dieviete Māra, ražīguma dievs Jumis, kosmiskās dievības Saule, Mēness un Auseklis, kā arī trīs likteņdievietes: Laima, Dēkla un Kārta, kā arī vēl ļaunie dievi kā Velns un citi. Dainās Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots ("Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš."). Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu, bet dažkārt to aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām.

Dievi sengrieķu mitoloģijā

Vēstures avotos visi grieķu dievi aprakstīti kā izskatā līdzīgi cilvēkiem. Retās himēriskās būtnes, piemēram, sfinksa, pēc izcelsmes ir no Tuvajiem Austrumiem vai Anatolijas. Par grieķu dieviem ir dzimšanas mīti, taču tie nenoveco. Dievus ir gandrīz neiespējami ievainot, un tie ir imūni pret slimībām, spējīgi kļūt neredzami, vienā mirklī pārvarēt milzīgus attālumus, kā arī runāt caur cilvēkiem ar vai bez viņu ziņas. Katram dievam ir atšķirīgs izskats, ģenealoģija, intereses, personība un pārraudzības joma, taču tie visi sakņojas atsevišķos lokālos mītu variantos, kas dažkārt ir pretrunīgi.

Grieķu dievi pieder pie lielas daudzu paaudžu ģimenes, kuras vecākie locekļi radīja pasauli. Divpadsmit vispazīstamākie dievi ir Olimpa dievi, kuri (pēc episkām poēmām) grieķiem parādījušies personiski "varoņu laikmetā". Šie dievi veica brīnumus, iemācīja grieķiem atsevišķas noderīgas prasmes, parādīja, kā dievi pielūdzami, stājās auglīgās dzimumattiecībās ar cilvēkiem utt.

Grieķiem bija vesels dievu panteons, un katrs dievs tika saistīts ar noteiktiem dzīves aspektiem — piemēram, Afrodīte bija mīlestības dieviete. Daži dievi bija lokāli vai tika pielūgti tikai atsevišķu svētku laikā, piemēram, Adonīss. Lielas rituālu vietas un lielākie tempļi bija veltīti tikai nelielam dievu lokam — pamatā Olimpa dieviem. Daudzos reģionos vai ciematos pastāvēja specifiski kulti, kuru centrā bija nimfas, mazāk svarīgas dievības vai citur mazpazīstami varoņi.

Grieķiem nozīmīgākie dievi bija Olimpa dievi — Zevs (visnozīmīgākais dievs un Olimpa valdnieks), Poseidons (valdīja pār okeāniem), Aīds (valdīja pār pazemi un mirušajiem), Atēna (gudrības, mākslas, iekšējā skaistuma, izglītības un kara dieviete), Arejs (kara un varoņu dievs), Artemīda (medību, dzīvnieku, mēness, auglības un šķīstības dieviete), Hēfaists (uguns, amatnieku un ieroču dievs), Apollons (dejas, mūzikas, dziedināšanas, loka šaušanas un saprāta dievs), Hermejs (ceļotāju, zagļu, ganu, mierinājuma dievs, kā arī dievu vēstnesis), Afrodīte (mīlestības, seksualitātes, ārējā skaistuma un pievilcības dieviete), Hēra (laulības, ziedojumu un uzticības dieviete), Hestija (māju, ģimenes un pavarda dieviete), Dēmetra (zemes, ziedu un augu, pārtikas, laulības saglabāšanas un zemkopības dieviete), Dionīss (vīna un seksualitātes dievs).

Savukārt paši pirmie starp grieķu dieviem tiek uzskatīti Gaja, Erots, Nikte un Erebs. Saskāņa ar sengrieķu mitoloģiju šos pirmatnējos dievus ir radījis Haoss. Haoss netiek uzskatīts par dievību, bet gan par bezformas vai tukšuma stāvokli, kas bija pirms Visuma radīšanas.

Dievi romiešu mitoloģijā

Sandro Botičelli "Veneras dzimšana"

Lielākā daļa romiešu mītu par dieviem tika aizgūti no grieķiem, taču romiešiem bija augsti attīstīta rituālu sistēma un daudz vēsturisku mītu par Romas dibināšanu, kuros figurēja kā cilvēki, tā dievi. Agrīnā romiešu mitoloģija sastāvēja no dievu savstarpējo attiecību un grupu aprakstiem; stāsti par dieviem parādījās vēlīnajā Republikas laikā, kad romiešu dzejnieki sāka nopietni ietekmēties no grieķu piemēra.

Nozīmīgi romiešu dievi bija Jupiters (dievu valdnieks), Marss (sākotnēji zemkopības, vēlāk kara dievs), Jūnona (dievu valdniece), Minerva (gudrības dieviete), Neptūns (jūras dievs), Venera (mīlas dieviete), Diāna (mēness un medību dieviete), Apollons (saules un mūzikas dievs).

Dievi senskandināvu mitoloģijā

Odins jāj uz Sleipnira (VIII gs.)

Senskandināvu mitoloģijā galvenā dievu grupa ir āsi. Šajā grupā ietilpst daudzi svarīgākie dievi, piemēram, Odins (galvenais dievs, kara un gudrības dievs), Friga (auglības un galvenā dieviete), Tors (pērkona un kaujas dievs), Baldrs (nevainības un skaistuma dievs) un Tīrs (kauju un varonības dievs). Skandināvu mītos minēta arī otra dievu grupa — vāni. Njords (kuģošanas dievs) un viņa bērni, Freirs (auglības, vasaras un mīlas dievs) un Freija (mīlas un iekāres dieviete) ir nozīmīgākie vāni, kas kā ķīlnieki pievienojas āsiem pēc kara starp āsiem un vāniem. Vāni pamatā saistīti ar auglību un zemkopību, savukārt āsi — ar varu un karu.

Āsi un vāni ir neparasts senskandināvu mitoloģijas aspekts, jo citās mitoloģijās parādās "vecākā" un "jaunākā" dievu paaudze, savukārt āsi un vāni ir vienas paaudzes dievi, kas karo, slēdz līgumus u.tml. Pastāv uzskats, ka vāni ir senākas izcelsmes, tāpēc šo dievu panteonu karš varētu būt reliģisku nesaskaņu atainojums. Ievērojamais reliģiju vēsturnieks Mirča Eliade piedāvāja teoriju, ka šīs dievu panteonu attiecības varētu būt vecāka indoeiropiešu mīta par konfliktiem starp debesu un zemes dievībām variants.

Āsi saglabāja mūžīgu jaunību, ēdot nevīstošās jaunības un nemirstības dievietes Idunas ābolus, taču viņus varēja nokaut. Tika paredzēts, ka gandrīz visi dievi mirs Ragnarokā (pēdējā kaujā).

Skatīt arī

• Dievs
• Titāni

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dievība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)