Dārza susuris
| Dārza susuris Eliomys quercinus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Vāverveidīgie (Sciuromorpha) |
| Dzimta | Susuri (Gliridae) |
| Apakšdzimta | Eirāzijas susuru apakšdzimta (Leithiinae) |
| Ģints | Dārza susuri (Eliomys) |
| Suga | Dārza susuris (Eliomys quercinus) |
| Izplatība | |
 | |
 Dārza susuris Vikikrātuvē | |
Dārza susuris (Eliomys quercinus) ir viena no susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgo grauzēju sugām.[1] Tā ir endēma Eiropas dzīvnieku suga un savvaļā sastopams tikai Eiropā.[1][2] Mūsdienās kādreizējā Āzijas rietumdaļas un Ziemeļāfrikas dārza susura pasuga izdalīta kā atsevišķa suga — melnastes susuris (Eliomys melanurus).[1][3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dārza susura vēsturiskais izplatības areāls pletās no Portugāles rietumos līdz Urāliem (Krievijā) austrumos. Tomēr mūsdienās tas galvenokārt izplatīts Rietumeiropas centrālajā daļā un dienvidos, kā arī vairākās Vidusjūras salās.
Tā izplatības areāls iesniedzas arī Centrāleiropā, Austrumeiropā un Ziemeļeiropas dienvidos (Somijas dienvidos), bet populācijas ir ļoti fragmentētas un nelielas.[2] Sastopams arī Alpos, Bavārijas mežos un Rūdu kalnos.[4] Sastopams no jūras līmeņa līdz 2000 m virs jūras līmeņa.[2] Dārza susuris ir vistālāk uz ziemeļiem izplatītā susuru suga.[5]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dārza susuris Latvijā sastopams reti, atrodas samērā netālu no izplatības areāla ziemeļu robežas. Biežāk sastopams valsts austrumu daļā.[5] Latvijā apdzīvo galvenokārt vecus lapkoku (pirmkārt, platlapju) un jauktos mežus (ar lapkoku dominanci), retāk vecus augļu dārzus un parkus.[5]
Tomēr pēdējos gadu desmitos dārza susuris Latvijā nav novērots. Ir liela varbūtība, ka tas Latvijā ir izzudis.[6][7] Dārza susuris ir aizsargājama suga, iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā (3. kategorijā).[8] Tā izdzīvošanu ietekmē veco koku un pameža izciršana, kailcirtes un līdz ar to fragmentēti mežu masīvi.[9]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Dārza susuris ir neliels vāverveidīgais grauzējs, vizuāli atgādina daļēji peli, daļēji vāveri.[5] Ķermeņa garums 10—17,5 cm, astes garums 9—14 cm, svars 45—130 g.[5][10] Pirmsguļas periodā susurim ir vislielākais ķermeņa svars, jo ir uzkrātas zemādas tauku rezerves enerģijai. Svars rudenī var būt divkārt, pat trīskārt lielāks par svaru pavasarī. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.[5]
Galva samērā liela, ieapaļa, ar nosmailotu purnu, uz kura atrodas gari, cieti vibrisi jeb taustes mati. Garākie no vibrisiem sasniedz gandrīz ⅓ ķermeņa garuma. Ausu gliemežnīcas noapaļotas, maz apmatotas, rozīgi baltas vai gaiši pelēkas. Tās ir relatīvi lielas, ievērojami paceļas virs galvas apmatojuma (2—2,6 cm garas). Acis lielas un melnas. Pakaļkājas ievērojami garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām 5 pirksti, priekškājām 4 pirksti. Tie ir samērā gari, lokani, ar asiem nagiem. Aste tieva un gara. Tās lielākā daļa vienmērīgi klāta ar cieši pieguļošiem, īsiem matiem. Beigu daļā apmatojums kļūst garāks, mazāk blīvs un, izvēršoties uz sāniem, izveido pušķi. Tāpēc aste galā ir platāka un izskatās mazliet plakana. Četri pāri zīdekļu.[5][10]
Kažoka matojums īss un biezs. Ķermeņa augšpusē un sānos brūnpelēks vai rūsganpelēks, uz galvas, kakla un lāpstiņām nereti rūsganbrūns, apakšpusē balts vai gaišpelēks. Ķermeņa mugurpuses un apakšpuses apmatojuma krāsojums krasi nodalīts. Sejā izceļas koša, melna maska, kas kontrastē ar iedzelteni baltajiem vaigiem. Maska kā brilles ieskauj acis, sākas pie purna un vienmēr sniedzas aiz ausīm. Aste izteikti trīskrāsaina (pamatkrāsa okerbrūna, beigu daļa melna ar baltām malām). Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā: pavasarī (relatīvi lēni, nevienmērīgi) un rudenī (strauji).[5]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dārza susurim līdzīgs ir meža susuris, bet pēdējais ir mazāka auguma, tā aste ir īsāka, kuplāka un gaišāka (virspusē okerpelēka, galā ar baltu apmali, bet apakšpusē dzeltenbalta).[5][11] Arī tā ausu gliemežnīcas ir relatīvi platākas un īsākas, košajai sejas maskai citādas formas melnais laukums (parasti nesasniedz ausis vai tikai pavisam nedaudz aizstiepjas aiz ausīm).[5]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Neskatoties uz savu nosaukumu, dārza susuris mājo dažādos mežos (lapkoku, skujkoku un jauktu koku), lai gan sastopams reģionos, kuros izplatīti augļu dārzi. Priekšroka mežiem ar lieliem, dobumainiem kokiem, kuru pamežā aug lazdas un pīlādži, zemē daudz kritalu. Dārza susuris relatīvi daudz dzer, tādēļ, izvēlas dzīves vietu ūdenstilpes tuvumā. Nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā.[5] Ārpus vairošanās sezonas samērā draudzīgs, un savstarpēji sadzīvo pat atšķirīgu ģimeņu grupas.[10]
Ziemošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemu pavada ciešā ziemas miegā savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā. Tā parasti ierīko sausās, palos neapplūstošās vietās: peļveidīgo grauzēju alās, kuras pirms tam paplašina, vai tukšumos zem koku saknēm, trupējušos celmos, cilvēku darinātās būvēs, bišu stropos. Midzeņu diametrs ir apmēram 20 cm, tā ārsiena ir blīva, bieza, veidota no smalkiem zariņiem, sakaltušas zāles, iekšpuse bagātīgi izklāta ar vilnu, sausām sūnām, sīki sasmalcinātām lapām.[5]
Guļas perioda sākums atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, parasti tas iestājas septembra vidū. Pirmie ziemas guļā ieslīgst pieaugušie īpatņi (vispirms tēviņi, tad mātītes), pēc tam jaunie susuri. Ziemas miegā susuris guļ uz sāna, saritinājies kamoliņā. Purniņš un kājas cieši piekļautas vēderam, aste pārklāj gan kājas, gan galvu. Nereti vienā ziemošanai sagatavotā midzenī rudenī vienkop salasās vairāki dzīvnieki (vienas ģimenes pārstāvji). Atmodas laiks parasti tas iestājas aprīlī. Vispirms atmostas tēviņi, pēc tam mātītes.[5]
Vasaras periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vasarā dārza susuris aktīvs krēslā un tumsā (no saulrieta līdz saullēktam).[5] Salīdzinot ar citiem susuriem, dārza susuris biežāk nokāpj zemē no koka. To var samērā bieži novērot akmeņainās vietās, kur par slēptuvēm kalpo klinšu spraugas un akmeņu kaudzes.[2] Dārza susuris ir izveicīgs dzīvnieks. Meistarīgi un veikli kāpelē pa krūmiem, koku zarotni, rāpjas pa stumbriem. Labi, bet nelabprāt lec. Pa zemi pārvietojas īsiem pārskrējieniem vai soļos.[5]
Vasaras guļamligzdas mēdz atrasties dažādās vietās, biežāk pielūžņotās, biezi saaugušās veca meža teritorijās. Priekšroka tiek dota putnu (īpaši strazdu) būrīšiem un dobumiem kokos, ja tie neatrodas augstāk par 2—3 metriem (liepās, ozolos, kļavās). Nav iebildumu pret dobumiem stumbeņos (arī pussatrupējušos). Ja dobu vietu trūkst, midzeni var ierīkot arī koka zaru sabiezinājumā vai putnu (visbiežāk sīļu, žagatu, mežastrazdu) ligzdā, to pārveidojot un pielāgojot savām vajadzībām. Reizēm apmetas zem kritalām vai alā, bet atsevišķos gadījumos kādā cilvēku celtā būvē, kas atrodas mežā vai mežmalā.[2][5]
Vasaras midzeņa sienas tiek darinātas no smalkiem zariņiem un koku lapām, no iekšpusi izklājot ar sausu zāli, prauliem, sūnām. Midzeņi var būt dažādas formas, tomēr lielākoties tie ir apaļi, vismaz 15 cm diametrā. Miga parasti atrodas 0,8—3 m augstumā. Mitināties vasaras midzeņos var gan atsevišķi īpatņi, gan vairāki vienkop (mātīte ar bērniem vai arī mātes aprūpi zaudējuši, bet pilnīgu patstāvību vēl neieguvuši viena metiena jaunuļi).[5][10]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dārza susuris ir visēdājs — barojas gan ar dzīvnieku, gan augu izcelsmes barību. Tomēr, salīdzinot ar citiem Eiropā dzīvojošiem susuriem, tam lielāko daļu sastāda dzīvnieku izcelsmes barība. To iegūst gan koku zarotnē, gan dzīvajā un nedzīvajā zemsegā. Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs: tie ir gliemji, tārpi, kukaiņi (visās attīstības stadijās), zirnekļi, nelieli putni (pirmkārt, dobumperētāji), putnu olas un mazuļi, ciršļu un peļveidīgo grauzēju (pirmkārt, meža strupastes) mazuļi, daudzu sugu koku un krūmu sēklas, rieksti, ozolzīles, koku miza, kastaņi, dažādi augļi un ogas.[5][10]
Dārza susuris cenšas iegūto barību aizgādāt uz kādu noteiktu vietu (piemēram, būrīša jumtu), kurā salīdzinoši netraucēti varētu ieturēt maltīti.[5] Barošanās vietās paliek raksturīgas atliekas: gliemežu un olu čaulas ar caurumiņiem, caur kuriem izsūkts saturs, un kukaiņu hitīna apvalka fragmenti (vienmēr tiek atstāti spārni, nereti arī kājas), arī putnu spalvas, zīdītāju apmatojums un ādas gabaliņi. Parasti turpat tuvumā var redzēt zvēriņa spiras, kurās saskatāmas kukaiņu hitīna daļiņas. Par susura nesenu klātbūtni vēsta diezgan spēcīga specifiska smaka.[5]
Tā kā dārza susuris atkušņa laikā mēdz pamosties, tas rudenī ziemas migā sanes arī dažādas sēklas, lai, ziemas aukstumā pamostoties, varētu uzēst un gulēt tālāk.[12]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairošanās periods dārza susurim sākas maijā, uzreiz pēc mošanās no ziemas miega. Pāroties noskaņoti dzīvnieki reizēm mēdz būt aktīvi arī gaišajā dienas laikā. Pārvietojas gan pa kokiem un krūmiem, gan pa zemi, atstāj smaržojošas zīmes. Skandina arī "kāzu dziesmas": mātītes dzimumaktivitātes laikā galvenokārt samērā skaļi, griezīgi svilpj, tēviņi paklusi, murdoši cikšķina. Pēc sapārošanās mātīte tēviņu padzen un par mazuļiem rūpējas tikai māte.[5]
Gadā viens metiens. Grūsnības periods ilgst 22—28 dienas. Piedzimst 2—9 nevarīgi, kaili un akli mazuļi. Acis atveras 3 nedēļu vecumā. Ja mazuļu midzenis top pārlieku piegružots vai blusu apsēsts, vai draud briesmas, māte mazuļus, satvertus zobos, aiznes uz citu vietu, vai paaugušies mazuļi uz citu mājvietu tiek vesti prom rindā (karavānā). Māte par mazuļiem rūpējas 1,5-2 mēnešus. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī. Dzīves ilgums 4—8 gadi. Dārza susura galvenie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni, lapsas un sermuļveidīgie zvēri.[5][10]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Mammal Species of the World: Eliomys quercinus
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 IUCN: Garden Dormouse
- ↑ Mammal Species of the World: Eliomys melanurus
- ↑ "Eikelmuis, ook wel slaapmuis of fruitdief genoemd, bijna uitgestorven", Trouw (in Dutch), p. 7, September 19, 2007
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 5,14 5,15 5,16 5,17 5,18 5,19 5,20 5,21 Latvijas Daba: Dārza susuris
- ↑ Neraudi, susuriņ! Silenes dabas parkā pēta šos retos meža dzīvniekus
- ↑ Pirmo reizi Latvijā sāk izzināt mazā susura dzīvi
- ↑ «Dzīvnieku aizsardzība: Susuri». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. aprīlī.
- ↑ «Latvijas dabiskie meži - Pasaules Dabas Fonds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 12. aprīlī.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 ADW: Eliomys quercinus
- ↑ «Meža susuris – zināmais un nezināmais». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. aprīlī.
- ↑ «Vides vēstis: Kur dzīvnieki ziemo?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. aprīlī.