Rakstos pirmoreiz minēta 1477. gadā. Pilsētas tiesības ieguva 15. gadsimtā. Starp 1538. un 1600. gadu — kalvinisma centrs. 17. gadsimta Bjaroza kļuva par Sapehu dzimtas īpašumu. Šeit nodibināja kartūziešu klosteri, kas bija viens no lielākajiem Rečā Pospoļitā. Klosteris zviedru izpostīts Ziemeļu kara laikā. Pēc Trešās Polijas dalīšanas Bjaroza iekļāvās Krievijā. Pēc 1830. gada Novembra sacelšanās Krievijas varas iestādes klosteri slēdza, un 1866. gadā tas tika daļēji nojaukts. Mūsdienās no klostera saglabājušās drupas. 1919. gada 16. februārī pie Bjarozas notika pirmās kaujas, kas ievadīja Poļu-padomju kara sākumu. No 1921. līdz 1939. gadam Bjaroza bija Polijas sastāvā. No 1934. līdz 1939. gadam šeit darbojās cietums valsts politiskajiem pretiniekiem, kur bijusi ieslodzīti gan poļu, ukraiņu un baltkrievu nacionālisti, gan komunisti. 1939. gadā Bjarozu ieņēma PSRS karaspēks. Pēc Vācijas iebrukuma PSRS līdz 1944. gadam Bjaroza bija reihskomisariāta Ostlande sastāvā. PSRS laikā pie Berjozas atradās kara aviācijas bāze.
Baltkrievija
Bjaroza Vikikrātuvē
