Austrijas vēsture

Modernā Austrija izveidojās vācu apdzīvotajā Austroungārijas daļā (1911).

Austrijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Austrijas teritorijā.

Aizvēsture

Villendorfas Venēra — Lejasaustrijā atrasta sievietes figūriņa.

Vecākās cilvēku darbības pēdas ir datētas ar paleolīta laikmetu. Tie bija neandertālieši. No šī laikmeta vairāki arheoloģiskie priekšmeti ir atrasti Lejasaustrijā, īpaši Vahavas ielejā. Šeit ir atrastas arī divas vecākās arheoloģiskās liecības Austrijā: Galdenbergeras Venēra un Vilendorfas Venēra. Pēc tam pakāpeniski visos Austrijas reģionos vēlo Akmens laikmeta iekārtu nomainīja Vara laikmets, kur kā galveno izejmateriālu izmantoja varu. No šī laikmeta ir saglabājusies slavenā Eci (Ötzi) mūmija, kura ir atrasta Austrijas—Itālijas pierobežas kalnu ledājos.

Bronzas laikmeta periodā starp 3. un 1. gadu tūkstoti p.m.ē. ir reģistrēti vairāki tirdzniecības centri, kuru skaits, laikam ritot, ir palielinājies. Šajā laikā tika celtas arī pirmās apmetnes derīgo izrakteņu ieguvju tuvumā. Piemēram, Hallštates tuvumā sistemātiski sāka iegūt sāli. Šī kultūra arī ir nosaukta šīs pilsētas vārdā, tas ir, par Hallštates kultūru. Vēl 6.—5. gadsimtā p.m.ē. Austrijas teritoriju apdzīvoja zemkopju ciltis, pārsvarā ķelti, kas arī bija iesaistītas tirdzniecībā. Ir atrastas liecības, ka vēlajā Dzelzs laikmetā dienvidos un austrumos no mūsdienu Austrijas teritorijas ķelti bija izveidojuši kopienu ar līdzīgu struktūru mūsdienu valstīm.

Daudzas Austrijas pilsētas izveidojušās uz ķeltu vai citu Centrāleiropu dažādos laikos dzīvojušu cilšu apmetņu pamata. Viena no senākajām ķeltu pilsētām Austrijas teritorijā ir Halleina, kura atrodas Zalcahas upes krastā apmēram 15 km uz dienvidiem no Zalcburgas. Šajā laikā Austrijas rietumos dzīvoja rēti.

Romas impērijas sastāvā

Austrija Senās Romas laikā. Zilā krāsā ir iekrāsota Rētijas provincei piederošās zemes, sarkanā — Norikas, bet oranžā — Panonijas provinces zemes. Pelēkā krāsā iezīmētā daļa atradās ārpus Romas impērijas.

Lielāko daļu no mūsdienu Austrijas teritorijas līdz 15. gadam p.m.ē. bija iekarojuši romieši. Romiešu valdnieks Klaudijs, kurš valdīja no 41. līdz 54. gadam, izveidoja provinci Noriku (Noricum), kura aizņēma lielu daļu no mūsdienu Austrijas teritorijas. Rietumos atradās Rētija, bet austrumos neliela daļa no Panonijas (Pannonia) provinces. Romiešiem Austrijas teritorija, it īpaši Donavas dienvidu krasts, bija svarīga aizsardzības līnija pret barbaru uzbrukumiem no ziemeļiem. Arī Alpu kalnu grēda ar tās pārejām bija stratēģiski svarīgi kā tirdzniecības ceļi starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem. Savukārt Donavas upe bija dabīgs ūdensceļš, kas nodrošināja kontaktus starp austrumiem un rietumiem. Lai nodrošinātu kontroli pār šiem ceļiem romieši kādreizējās ķeltu apmetnes Vindobonas vietā sāka būvēt militāru nocietinājumu, kurš vēlāk kļuva par mūsdienu Vīni. Uz austrumiem no Vindobonas atradās Karnunta (Carnuntum) — lielākā romiešu pilsēta šajā reģionā. Citas lielas romiešu pilsētas Austrijas teritorijā bija Agunta (Aguntum, mūsdienās Līenca), Juvava (Juvavum, Zalcburga), Viruna (Virunum, pie Klāgenfurtes) un Teurnija (Teurnia, Špitāle).

Pēc kristietības izplatīšanās 2. gadsimtā Romas impērija sāka lēnām pavājināties. Romieši bija iecerējuši impērijas ziemeļu robežu izveidot par nepārvaramu šķērsli, kas viņiem neizdevās.

Tautu staigāšanas laikmets

Romas impērijas sabrukumu paātrināja arī Tautu staigāšana. Pēc ilgstoša spiediena uz Romas robežām, Norikas provincē vairākkārt iebruka goti, slāvi un avāri. Līdz 4. gadsimtam Donava pārstāja kalpot kā impērijas aizsardzības josla. Pēc Romas impērijas sabrukuma Austrijas teritorija pilnībā nonāca ģermāņu kontrolē, lai gan arī dažādas citas ciltis tajā turpināja laiku pa laikam iebrukt. Ap 6. gadsimtu Donavas ziemeļu krastu apdzīvoja bavāri, bet pašreizējo Forarlbergu — alemaņi. Alpu ziemeļu reģionā no 6. gadsimta valdīja Agilolfingu (Agilolfings) dzimta, viena no Bavārijas hercogu dinastijām.

Ostmarka

Austrijas kā Eiropas politiskas vienības veidošanās aizsākās vēl agrīnos viduslaikos, kad maģāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu, vai Austrumu pierobežu, ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais lai aizsargātos no avāriem. Pēc maģāru sakāves vācu karalis Otto I šai zemei piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (latviešu: Austrumvalsts). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.

Hābsburgu periods

Austroungārijas etniskā karte, ar sarkano, vāciešu dominētās zemes

Austrijas un Ungārijas dubultmonarhijas teritoriālais iedalījums (1867—1918).

Austrijas modernās politiskās identitātes izcelsme saistāma ar Austrijas erchercogistes laiku, kad tā bija viena no Hābsburgu dinastijas zemēm. Hābsburgu loma Eiropā būtiski pieauga 14.—15. gadsimtu laikā, kad tie ieguva Svētās Romas impērijas kroni. Pateicoties imperatora Maksimiliāna I un viņa bērnu izdevīgajām dinastiskajām laulībām, strauji pieauga dinastijas valdījumi Eiropā, Austrijas erchercogistei veidojot tikai nelielu šo valdījumu daļu. Tai negāja secen arī smagi pārbaudījumi. 1529. gadā Vīne ar grūtībām izturēja osmaņu turku aplenkumu. Arī 1532. gadā Vīnes tuvumā notika smagas kaujas ar turkiem.

Starpvalstu un pilsoņu kari Austrijas teritorijā nebija retums arī nākamajos gadsimtos. Reformācijas laikā 16. gadsimta vidū Austrija tika ierauta reliģiju karā starp protestantiem un katoļiem, bet 1618. gadā ar jaunu protestantu sacelšanos Bohēmijā aizsākās viens no asiņainākajiem Eiropas konfliktiem — Trīsdesmitgadu karš (1618—1648). 1683. gadā Vīne no jauna nonāca turku armijas aplenkumā, ko izbeidza tikai Polijas karaļa Jana III Sobieska vadītās poļu un vācu apvienotās armijas uzvara.

18. gadsimta vidū Austrija pārdzīvoja Karu par Austrijas mantojumu un Septiņgadu karu starp Eiropas monarhu dinastijām, kuras konfliktēja par varu Hābsburgu valstī. Arī jaunajā Eiropas vēstures laikmetā Hābsburgu Austrija iegāja ar kariem — sākotnēji pret Franču revolūcijas armijām, un vēlāk Napoleona karos. Pēc vairākām smagām sakāvēm 1804. gadā imperators Francis II pasludināja Austrijas Impērijas nodibināšanu.

Pēc Napoleona karu beigām līdz 19. gadsimta vidum Austrijas Impērijā saglabājās zināma politiska un ekonomiska stabilitāte, ko nodrošināja kanclers Klēmenss fon Meternihs. Impērijas saglabāja vadošās Eiropas lielvaras statusu. Pakāpeniski sāka attīstīties rūpniecība, lai arī valsts joprojām bija pārsvarā agrāra. Austrijas Impērija bija konservatīva monarhija, kurā līdz 1848. gadam daļēji saglabājās dzimtbūšana. Iedzīvotāju masās arvien vairāk brieda neapmierinātība ar impērijā pastāvošo politisko režīmu un konservatīvo ekonomisko sistēmu. Saasinājās arī starptautu attiecības, galvenokārt ungāru un itāļu vidū.

Kā daudzviet citur Eiropā, 1848. gada revolūcijas laikā martā Vīnē sākās sacelšanās. Tās rezultātā no amata atkāpās kanclers Meternihs. Garā vājais imperators Ferdinands I bija spiests troni nodot savam 18 gadus vecajam brāļa dēlam Francim Jozefam I, kurš valdīja Austrijā līdz pat 1916. gadam. Sacelšanos Ungārijā izdevās apspiest tikai ar Krievijas Impērijas karaspēka palīdzību.

Franča Jozefa I valdīšanas sākums bija nemierīgs. Pēc vairākām sakāvēm, nācās zaudēt daļu Itālijas valdījumu. 1866. gadā impērija zaudēja karā ar Prūsiju. Neveiksmīgais karš izraisīja jaunu sacelšanos Ungārijas Karalistē, kuras rezultātā Austrijas Impērija beidza pastāvēt, jo Ungārijai piešķīra plašu politisko un ekonomisko autonomiju. Jaunas politiskais modelis radīja Austroungāriju.

Līdz pat Pirmajam pasaules karam, kurš aizsākās Jūlija krīzes beigās Austroungārijai piesakot karu Serbijas Karalistei, impērijas attīstība, neskatoties uz daudzām iekšējām pretrunām un etniskiem un sociāliem konfliktiem, bija samērā mierīga. Taču arvien spilgtāk uz pārējās Eiropas fona sāka izpausties tās ekonomiskais un militārais vājums, kas to pakāpeniski pārvērta par otrās nozīmes valsti.

Pirmā pasaules kara laikā Austroungārijas armijas cieta sakāves gandrīz visās kaujās, kurās tā piedalījās. Valstī sākās pārtikas un sadzīves preču trūkums. Strauji pieauga dažādo tautu iedzīvotāju neapmierinātība, līdz 1918. gada rudenī impērija sadalījās jaunās valstīs. Tās vietā izveidojās Austrija, Ungārija un Čehoslovākija. Pārējās zemes pievienojās Polijai, Dienvidslāvijai, Itālijai un Rumānijai.

20. un 21. gadsimtā

Austroungārijas provinces ar vāciešu vairākumu, kurās izveidojās Austrija

Austrijas okupācijas zonas

Sabrūkot Austroungārijas impērijai, vācu apdzīvotajās provincēs pasludināja Vācijas-Austrijas republiku (Deutsch-Österreich), kas sāka sarunas par apvienošanos ar Vāciju. Karā uzvarējušās Antantes valstis šādu apvienošanos aizliedza, un sāka veidoties neatkarīga Austrijas republika, kas 1920. gadā pieņēma Austrijas konstitūciju.

Austrija pat ar būtisku Tautu savienības, ASV un citu valstu palīdzību nespēja izkļūt no trūkuma. Tādēļ saasinājās sociālās pretrunas un radikalizējās politiskās partijas. Konflikti starp sociāldemokrātiem, kas kontrolēja Vīni un konservatīvajiem spēkiem noveda pie Austrijas pilsoņu kara 1934. gadā, pēc kura sociāldemokrātu partiju aizliedza, un Austrijā izveidojās fašistiska vienpartijas valsts. Sekojot Vācijai, arvien lielāku ietekmi valstī guva Austrijas nacisti, kurus valdība aktīvi apspieda.

Pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā, Austrija tika uzskatīta par Vācu reiha daļu. Pēc 1938. gada 12. marta anšlusa Austriju pievienoja Vācijai un, gluži kā Kārļa Lielā laikā, pārdēvēja par Ostmarku.

Otrajam pasaules karam tuvojoties beigām, sabiedrotās valstis — ASV, Lielbritānija un PSRS 1943. gada oktobrī parakstīja deklarāciju, kurā vienojās, ka pēc atbrīvošanas Austrijas neatkarība tiek atjaunota. 1945. gadā Austrija atguva neatkarību, un izveidojās Otrā republika, kas turpmākos 10 gadus atradās sabiedroto valstu okupācijā.

Pilnīgu suverenitāti Austrijai deva 1955. gada 15. maijā parakstītais Austrijas valsts līgums starp ASV, Lielbritāniju, Franciju, PSRS un Austriju. Līdz ar okupācijas karaspēka izvešanu no valsts, Austrijas parlaments pieņēma konstitūcijas labojumu, ar kuru tā kļuva par neitrālu valsti, tā nomierinot PSRS bažas par tās iespējamu pievienošanos NATO.

Austrijas ekonomiskā situācija 20. gadsimta otrajā pusē manāmi uzlabojās. 1960. gadā tā pievienojās Eiropas Brīvās Tirdzniecības asociācijai, bet 1961. gadā tā kļuva par Eiropas Kopienas (šobrīd Eiropas Savienība) dalībnieci. 21. gadsimta sākumā Austrija ir viena no ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm.