Ansis Buševics
Ansis Buševics | |
---|---|
Latvijas finanšu ministrs | |
Amatā 1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 27. jūnijs | |
Prezidents | Jānis Čakste |
Premjerministrs | Jānis Pauļuks |
Priekštecis | Alfrēds Riekstiņš |
Pēctecis | Hermanis Punga |
| |
Dzimšanas dati |
1878. gada 10. novembrī Popes pagasts, Ventspils apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) |
Miršanas dati |
1942. gada 10. augustā (63 gadu vecumā) Omskas apgabals, Krievijas PFSR (tagad Krievija) |
Tautība | latvietis |
Politiskā partija |
LSDSP (1904—1934) LKP (1940—1943) |
Profesija | advokāts |
Augstskola | Pēterpils Universitāte |
Ansis Buševics (1878. gada 10. novembris — 1942. gada 10. augusts) bija Latvijas politiķis, Tautas padomes, Satversmes sapulces, kā arī 1. un 4. Saeimas deputāts, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Bijis Liepājas domes priekšsēdētājs (1919—1921) un Latvijas finanšu ministrs (1923). Pēc Latvijas okupācijas pievienojies Latvijas Komunistiskajai partijai un ievēlēts Tautas Saeimā.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izglītība, darbs, LSDSP dibināšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ansis Buševics ir dzimis 1878. gada 10. novembrī (pēc citiem datiem — 5. decembrī[1]) Ventspils apriņķa Popes pagastā (mūsdienu Ances pagasts).[2] Mācījies Pēterburgā, pabeidzis Pēterpils Universitātes Juridisko fakultāti. Sākot ar 1904. gadu strādāja par advokātu.[2] 19. gadsimta deviņdesmitajos gados iesaistījies strādnieku kustībā. No 1901. līdz 1903. gadam organizēja nelegālās sociāldemokrātu literatūras ievešanu no Vācijas. 1904. gadā, kad tika dibināta Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Buševics kļuva par tās Centrālās komitejas dalībnieku. Viņš bija viens no 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā. 1906. gadā pārstāvēja LSDSP tās apvienošanās kongresā ar Krievijas sociāldemokrātiem Stokholmā.[2]
1909. gadā Buševics tika apcietināts un gadu pavadīja cietumā. Pēc tam viņš kā Krievijas un Latvijas sociāldemokrātisko partiju biedrs tika izsūtīts trimdā uz Toboļsku. 1914. gadā atgriezies Liepājā, kur iesaistījās kreisā laikraksta "Dzīves" darbībā. Vācu okupācijas laikā ar lauku kara tiesas spriedumu aizsūtīts uz Vācijas koncentrācijas nometni. No tās viņš atgriezās 1918. gada rudenī.[2]
Politiskā darbība neatkarīgā Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1918. gadā Buševics kļuva par Latvijas pagaidu parlamenta — Tautas padomes — locekli. Tajā pašā gadā kļuva par partijas Centrālās komitejas priekšsēdētāju, amatā bija līdz 1922. gadam. 1919. gadā kļuva par Liepājas domes priekšsēdētāju, amatā bija divus gadus. 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, darbojies agrārlietu, ārlietu, finanšu un budžeta, locekļu lietu izmeklēšanas, mandātu pārbaudīšanas, kā arī tirdzniecības un rūpniecības komisijās.[1] Jūlijā bija Latvijas delegācijas sastāvā, kad norisinājās sarunas par Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšanu. Līgums tika parakstīts 11. augustā.
1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, darbojies agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu, budžeta, finanšu un budžeta, juridiskajā un Centrālajā vēlēšanu komisijā.[3] 1923. gada janvārī kļuva par finanšu ministru Jāņa Pauļuka vadītajā valdībā. Amatā bija līdz jūnijam, kad kopā ar partijas biedriem paziņoja par demisiju, kā rezultātā darbību beidza arī pati valdība. 1925. gadā darbu sāka 2. Saeima, taču Buševics tajā netika ievēlēts.
1931. gadā atgriezies parlamentā kā 4. Saeimas deputāts. Darbojies finanšu, tirdzniecības un rūpniecības komisijā.[4] Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, tāpat kā daudzi citi prominenti sociāldemokrāti, izsūtīts uz Liepājas koncentrācijas nometni, no kuras atbrīvots 1935. gadā.[5]
Okupācija un nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pieslējies komunistiem, vadīja Centrālo vēlēšanu komisiju un darbojies nedemokrātiski ievēlētajā Tautas Saeimā.[6] Viņš bija viens no divdesmit delegātiem, kas 21. jūlijā Padomju Savienībai iesniedza Deklarāciju par Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā. Pēc Vācijas iebrukuma Latvijā devās bēgļu gaitās uz Krievijas PFSR,[7] kur miris 1942. gada 10. augustā.[8]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira (1926)[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramas. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1923. gada 29. janvārī.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
- ↑ «Kultūrvide Ancē». Ventspils novads. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 5. decembrī. Skatīts: 2012.01.03.
- ↑ «Par Latvijas okupāciju 1940. gadā». Latvijas Vēstnesis. 2000.06.14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2012.01.03.
- ↑ Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940: Dokumenti un materiāli. / Sastādītāji: I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. — Rīga, 1995. ISBN 9984-9085-0-X — 407. lpp.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 214. lpp.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 5. lpp., ieraksts Nr. 213.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 15.11.2015.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Alfrēds Riekstiņš |
Latvijas finanšu ministrs 1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 27. jūnijs |
Pēctecis: Hermanis Punga |
|
|
|
|
|
|
- 1878. gadā dzimušie
- 1942. gadā mirušie
- 1905. gada revolūcija
- 1. Saeimas deputāti
- 4. Saeimas deputāti
- Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji
- Latvijas advokāti
- Latvijas finanšu ministri
- Liepājas pašvaldības vadītāji
- Latvijas sociāldemokrāti
- Latvijas žurnālisti
- LKP biedri
- Satversmes sapulces deputāti
- Tautas padomes locekļi
- Tautas Saeimas deputāti
- Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki
- Ventspils novadā dzimušie