Viļņa

Viļņa
Viļņa; Vilnius
	galvaspilsēta
	Viļņa
	; Karogs
; Ģerbonis	; Logo
	Viļņa
	Koordinātas: 54°41′N 25°17′E / 54.683°N 25.283°EKoordinātas: 54°41′N 25°17′E / 54.683°N 25.283°E
Valsts	Lietuva
Pašvaldība	Viļņas pilsētas pašvaldība
Pirmoreiz minēta	1323
Pilsētas tiesības	1387
Citi; nosaukumi	krievu: Вильнюс, līdz 1918. gadam Ви́льна; baltkrievu: Вільнюс, vēsturiski Вільня; poļu: Wilno; vācu: Wilna;
Platība
• Kopējā	401 km2
Iedzīvotāji (2024. gadā)
• kopā	602 430
• blīvums	1 502,3/km²
Laika josla	EET (UTC 2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC 3)
Mājaslapa	www.vilnius.lt
	Viļņa Vikikrātuvē

Viļņa (lietuviešu: Vilnius) ir Lietuvas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā atrodas Neres un Viļņas upes sateces vietā, valsts dienvidaustrumu daļā, 34 km no Baltkrievijas robežas.

Pilsēta ir ar bagātīgu vēsturi, jo ilgus gadsimtus bijusi Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta. No 1579. gada Viļņā darbojas universitāte. Viļņu par savu kultūras centru vēsturiski uzskata lietuvieši, poļi, ebreji un baltkrievi.

Viļņa pazīstama ar savu plašo un labi saglabāto vecpilsētu, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viļņa bija viena no 2009. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām.

Leģenda par pilsētas rašanos

Ģedimina tornis

Pusleģendārais Lietuvas valdnieks Šventaraģis (Šventaragis) bija iemīļojis vietu, kur Viļņas (Vilnia) upe ietek Nerē, un pēc savas nāves licis sevi šeit sadedzināt. Kopš tiem laikiem šī vieta saucas Šventaraga ieleja (Šventaragio slėnis).

Pēc gadiem Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins medījis savas galvaspilsētas Traķu apkārtnē. Miegā pēc medībām viņš sapnī redzējis dzelzs vilku, kurš skaļi gaudojis kalna virsotnē. No rīta jautājis krīvam Lizdeiķim (Lizdeika), ko tas varētu nozīmēt, tas teicis, ka dzelzs vilks nozīmē, ka šeit izaugs varena pilsēta, kuras slava būs dzirdama kā vilka gaudošana tālu pasaulē. Ģedimins licis šeit dibināt savu jauno galvaspilsētu, bet Lizdeiķis ieguvis vārdu Radivils, nodibinot vienu no ietekmīgākajām Lietuvas augstmaņu dzimtām.

Vēsture

Viļņa 1576. gadā

Viļņas vissenākās ēkas celtas 13. gadsimtā tagadējās Valdnieku pils vietā Katedrāles laukumā. Viļņas koka pils rakstos pirmoreiz pieminēta 1323. gadā Ģedimina vēstulēs. 1325. gadā Ģedimins aicināja Hanzas pilsētu iedzīvotājus apmesties Viļņā, kurai Jagailis 1387. gadā piešķīra pilsētas tiesības.

1413.—1414. gada ziemā Žilbērs de Lanuā aprakstīja Viļņu (Wilne) kā Lietuvas galveno pilsētu, kur "ļoti augstā vietā uz kāda smilšaina kalna atrodas pils; tā nostiprināta akmeņiem, zemi un mūrnieka darbu, iekšā tā izbūvēta no koka, un minētās pils aizsargmūris nāk no kalna zemē divās nocietinātās daļās līdz pat apakšai, mūra iekšpusē ir iebūvētas daudzas mājas. Šai pilī un nocietinātajā vietā parasti uzturas hercogs Vītauts, Lietuvas valdnieks, tur viņš tur savu galmu un tur ir viņa mājoklis. Minētajai pilij tuvu garām tek upe, kas ņem savus ūdeņus un ved savu virzienu cauri pilsētai lejup; šī upe saucas Vilija (Wilne). Pilsēta nebūt nav nocietināta, bet gara un šaura stiepjas gar upi, tā ir ļoti slikti sabūvēta no koka mājām, dažas baznīcas ir no ķieģeļiem. Un minētā pils kalnā ir nostiprināta tikai ar koka nocietinājumiem (bolvercques), kas taisīti mūru veidā."^[2]

No 1503. līdz 1522. gadam ap pilsētu uzcēla aizsardzības mūri. Viļņa vislielāko uzplaukumu sasniedza valdnieka Sigismunda I laikā, kad 1544. gadā tā kļuva par galma pilsētu. 1579. gadā Stefans Batorijs nodibināja Viļņas Universitāti. Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gadā Krievijas caristes karaspēks Lietuvas galvaspilsētu ieņēma un nopostīja.

Pēc Trešās Polijas-Lietuvas dalīšanas Viļņu anektēja Krievijas Impērija, un tā kļuva par Lietuvas guberņas centru. 1812. gadā pilsētu ieņēma Napoleona karaspēks. Atkāpjoties Napoleona karaspēks atkal devās caur Viļņu; gan pašā Viļņā, gan tās apkārtnē no bada un aukstuma gāja bojā tūkstošiem franču un poļu kareivju. Viļņai tolaik bija liela nozīme kā poļu kultūras centram — 19. gadsimta sākumā universitātē darbojās filomāti (Filomaci) — slepena poļu biedrība, kurā kopā ar citiem kultūras darbiniekiem darbojās Ādams Mickēvičs. Viļņa bija arī baltkrievu galvenais kultūras centrs, šeit tika izdotas pirmās grāmatas mūsdienu baltkrievu valodā, radās pirmās baltkrievu biedrības un avīzes. Viļņa bija arī liels ebreju kultūras centrs, saukts par Ziemeļu Jeruzalemi. Pēc 1831. gada Novembra sacelšanās Viļņas Universitāti slēdza. Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās sekoja smagas represijas, Viļņas guberņas gubernators Mihails Muravjovs bija iesaukts par "Viļņas kārēju".

Lietuvas galvaspilsēta

Pamatraksts un citi raksti: Lietuvas karaliste (1918), Viļņas apgabals un Lietuvas PSR

Lietuvas armija iesoļo Viļņā, 1939

Pirmā pasaules kara laikā Viļņu okupēja Vācijas Impērijas karaspēks. 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome Viļņā proklamēja Lietuvas valsts atjaunošanu. 1918. gada 31. decembrī vācu karaspēks pameta pilsētu, tā palika poļu pašaizsardzības vienību kontrolē.

1919. gada 5. janvārī pilsētu ieņēma Sarkanā armija, no Daugavpils tika pārvietota komunistu valdība V. Mickēviča-Kapsuka vadībā un 27. februārī tika deklarēta Lietuvas-Baltkrievijas PSR (saīsināti — Litbel) nodibināšana ar galvaspilsētu Viļņu. Poļu-boļševiku kara laikā pilsētu 1919. gada 19. aprīlī ieņēma poļu karaspēks. 1920. gada 14. jūlijā boļševiki pilsētu atguva. Pa to laiku, kad ar boļševiku sakāvi beidzās kauja par Varšavu, Lietuva un Padomju Krievija 1920. gada 12. jūlijā bija noslēgusi miera līgumu, kurā Viļņa tika atdota lietuviešiem. 1920. gada 7. oktobrī Lietuva un Polija noslēdza Suvalku līgumu. Tomēr, saskaņojot rīcību ar J.Pilsudski, 1920. gada 9. oktobrī pilsētu ieņēma poļu karaspēks L. Žeļigovska vadībā.

Tika nodibināta Centrāllietuvas republika, kura 1922. gadā pēc t. s. Viļņas Seima lēmuma tika iekļauta Polijā, īstenojot J.Pilsudska centienus atjaunot Polijas-Lietuvas kopvalsti. Lietuva līdz t. s. Polijas ultimātam 1938. gadā neatzina Viļņas iekļaušanu Polijā, arī tās konstitūcijā Viļņa bija minēta kā valsts galvaspilsēta, bet Kauņa (faktiskā valsts galvaspilsēta starp pasaules kariem) bija tikai "pagaidu" galvaspilsēta. Šis t. s. Viļņas jautājums ļoti bremzēja veiksmīgu reģiona valstu sadarbību, ko prasmīgi izmantoja PSRS.

Otrā pasaules kara sākumā, Polijas kampaņas laikā, Viļņu 1939. gada 19. septembrī ieņēma Sarkanā armija. Tikai pēc "Bāzu līguma" parakstīšanas 1939. gada 10. oktobrī PSRS valdība Viļņu atdeva Lietuvai. 1939. gada 27. oktobrī pilsētā ienāca Lietuvas karaspēks. Tomēr 1940. gada 15. jūnijā Viļņu līdz ar visu Lietuvu okupēja un anektēja PSRS, Viļņa kļuva par Lietuvas PSR galvaspilsētu. 1941. gada 24. jūnijā to okupēja Vērmahts, ebreju iznīcināšanai izveidoja geto. 1944. gada 7. jūlijā, tuvojoties Sarkanajai armijai, poļu Armia Krajowa sāka sacelšanos pret vācu karaspēku (Operācija Ostra Brama). Kad pilsētu ieņēma padomju karaspēks, sacelšanās dalībniekus internēja. Pēc Otrā pasaules kara beigām poļu iedzīvotājus deportēja uz Poliju.

1990. gada 11. martā Lietuvas PSR AP pieņēma neatkarības deklarāciju, bet 1991. gadā padomju karaspēks uzbruka Viļņas televīzijas tornim, nogalinot 14 cilvēkus un vairākus simtus ievainojot, kas bija sākums arī Barikāžu laikam Latvijā.

Cilvēki

Viļņas panorāma

Viļņā dzimuši:

Aleksandrs Berkmans (Alexander Berkman, 1870-1936) — anarhists
Romēns Garī (Romain Gary, 1914-1980) — franču rakstnieks
Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė, 1921-1994) — arheoloģe
Daļa Grībauskaite (Dalia Grybauskaitė, 1956) — politiķe
Jaša Heifecs (Jascha Heifetz, 1901-1987) — vijolnieks
Jagailis (Jogaila, 1348-1434) — Lietuvas dižkunigaitis un Polijas karalis
Cēzars Kiī (Цезарь Антонович Кюи, 1835-1918) — krievu komponists
Ģedimins Ķirķils (Gediminas Kirkilas, 1951) — politiķis
Andrjus Kubiļus (Andrius Kubilius, 1956) — politiķis
Emīlija Plātere (Emilia Plater, 1806-1831) — poļu un lietuviešu nacionālā varone
Endrū Šallijs (Andrew Schally, 1926) — amerikāņu endokrinologs

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±%
1796	17 500	—
1811	56 300	221.7%
1818	33 600	−40.3%
1859	58 200	73.2%
1875	82 700	42.1%
1897	154 500	86.8%
1909	205 200	32.8%
1916	140 800	−31.4%
1919	128 500	−8.7%
1923	167 400	30.3%

Gads	Iedz.	±%
1931	195 100	16.5%
1939	209 400	7.3%
1941	270 000	28.9%
1944	110 000	−59.3%
1959	236 100	114.6%
1970	372 100	57.6%
1979	481 000	29.3%
1985	544 400	13.2%
1989	576 700	5.9%
1992	644 600	11.8%

Gads	Iedz.	±%
2001	554 281	−14.0%
2002	550 924	−0.6%
2003	550 213	−0.1%
2004	548 729	−0.3%
2005	546 773	−0.4%
2006	542 525	−0.8%
2007	541 732	−0.1%
2008	541 596	−0.0%
2009	542 969	0.3%
2010	543 191	0.0%

Gads	Iedz.	±%
2011	536 127	−1.3%
2012	533 279	−0.5%
2013	537 152	0.7%
2014	539 939	0.5%
2015	542 664	0.5%
2018	536 631	−1.1%
2019	541 212	0.9%
2020	550 834	1.8%
2021	559 421	1.6%
2024	602 430^[3]	7.7%

Klimats

Viļņas meteoroloģiskie dati
Mēnesis	Jan	Feb	Mar	Apr	Mai	Jūn	Jūl	Aug	Sep	Okt	Nov	Dec	Gads
Augstākā temperatūra °C (°F)	8.5 (47.3)	14.4 (57.9)	19.8 (67.6)	27.6 (81.7)	31.8 (89.2)	33.4 (92.1)	35.4 (95.7)	34.4 (93.9)	29.8 (85.6)	24.5 (76.1)	14.9 (58.8)	10.5 (50.9)	35.4 (95.7)
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F)	−3.5 (25.7)	−1.7 (28.9)	3.3 (37.9)	10.7 (51.3)	18.2 (64.8)	21.1 (70)	22.1 (71.8)	21.6 (70.9)	16.4 (61.5)	10.2 (50.4)	3.5 (38.3)	−0.5 (31.1)	10.1 (50.2)
Dienas vidējā temperatūra °C (°F)	−6.1 (21)	−4.8 (23.4)	−0.6 (30.9)	5.7 (42.3)	12.5 (54.5)	15.8 (60.4)	16.9 (62.4)	16.3 (61.3)	11.6 (52.9)	6.6 (43.9)	1.2 (34.2)	−2.9 (26.8)	6.02 (42.83)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F)	−8.7 (16.3)	−7.6 (18.3)	−3.8 (25.2)	1.6 (34.9)	7.5 (45.5)	10.8 (51.4)	12.3 (54.1)	11.5 (52.7)	7.7 (45.9)	3.4 (38.1)	−0.9 (30.4)	−5.2 (22.6)	2.4 (36.3)
Zemākā temperatūra °C (°F)	−37.2 (−35)	−35.8 (−32.4)	−29.6 (−21.3)	−14.1 (6.6)	−3.6 (25.5)	0.0 (32)	3.5 (38.3)	1.0 (33.8)	−4.8 (23.4)	−14.4 (6.1)	−22.5 (−8.5)	−30.5 (−22.9)	−37.2 (−35)
Nokrišņu daudzums mm (collas)	38.9 (1.531)	34.4 (1.354)	37.0 (1.457)	46.2 (1.819)	52.1 (2.051)	72.7 (2.862)	79.3 (3.122)	75.8 (2.984)	65.2 (2.567)	51.5 (2.028)	51.5 (2.028)	49.2 (1.937)	653.5 (25.728)
Vidējais dienu skaits ar nokr.	21.7	18.4	17.5	10.2	12.4	11.7	11.4	10.5	9.7	13.5	16.7	21.2	174.9
% gaisa mitrums	87.2	84.3	77.6	65.5	67.2	70.2	73.3	74.1	78.5	84.7	90.0	89.0	78.5
Vidējais saulaino stundu skaits	36	71	117	164	241	231	219	217	140	94	33	25	1 588

Sports

Siemens Arena

Viļņā bāzēti vairāki basketbola klubi, no tiem nozīmīgākais ir Viļņas "Rytas", tās mājas arēna ir Lietuvos Rytas Arena (2500 skatītāju vietas), bet nozīmīgākās spēles tiek aizvadītas Siemens Arena, kurā ir vieta 11 000 skatītājiem.

Pilsētu pārstāv arī futbola klubi Viļņas "Žalgiris" un Viļņas "Vytis".

Ar dažādiem sarežģījumiem kopš 1987. gada Šeškines apkaimē tiek būvēts Lietuvas Nacionālais stadions, šobrīd tiek plānots par valsts un pašvaldības līdzekļiem realizēt 2019. gadā apstiprināto projektu.