Revolūcija

Revolūcija politikā ir būtiska, parasti strauja un vardarbīga valsts vai sabiedriskās iekārtas maiņa, reizēm organizēta sacelšanās ar tiesisku mērķi. Tā ir viena no attīstības procesa pusēm (blakus un pretstatā evolūcijai), kurai raksturīgs daļējs attīstības konsekvences un nepārtrauktības pārrāvums. Pats galvenais revolūcijas mērķis ir radīt jaunas tiesības pastāvošo vietā. Revolūcijas tiesiskais pamats ir tiesības uz dabiskajām tiesībām.

Haoss revolūcijā parasti rodas tad, ja tā ir vardarbīga. Revolūcijas attīstību var prognozēt no cēloņiem — pazeminās tiesiskā apziņa, rodas nihilisms, ārējā konstitūcija ir uzspiesta. Galvenais spēks revolūcijā ir informācija, tāpēc revolucionāri vispirms cenšas ieņemt TV un radio raidītāju atrašanās vietas. Sabiedrība nekad nav un nevar būt vienaldzīga pret revolūciju — ir tikai noliedzēji un atbalstītāji. Pēc revolūcijas parādās tās atplūdi vienlaicīgi ar likumdošanas uzlabošanu un informācijas pieejamību.

Politiskajā sfērā šo terminu lieto kopš 17. gadsimta, kad tā apzīmēja karaļa varas atjaunošanu — "Slaveno revolūciju".^[1] Mūsu dienās to nosauktu par kontrrevolūciju — vecās kārtības atjaunošanu. Līdz tam terminu parasti lietoja astroloģijā, alķīmijā un dabaszinātnēs. Tā, Koperniks savu darbu "Par debess sfēru griešanos" latīniski nosauca par "De revolutionibus orbium coelestium".^[1]

Klasifikācija

Revolūciju veidi

sociālā revolūcija — kādas sabiedriskās iekārtas pamatpretrunas atrisinājums, kura rezultātā sabiedrība pāriet jaunā, augstākā kvalitātē; vēsturiski ilgstošs process, kurā visa sabiedrība pārvēršas; ir reformas un apvērsumi;
politiskā revolūcija — sociālās revolūcijas daļa, kad ar atrisinājumu tiek izveidota jauna politiska iekārta; valsts pāreja jauna politiskā spēka rokās.