Rūdolfs Egle

Rūdolfs Egle (dzimis 1889. gada 29. aprīlī, miris 1947. gada 17. decembrī) bija latviešu literatūrzinātnieks un tulkotājs.

Rūdolfs Egle Personīgā informācija Dzimis 1889. gada 29. aprīlī Mazvasaraudzi, Druvienas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1947. gada 17. decembrī (58 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Tautība Latvietis Nodarbošanās Literatūrzinātnieks un tulkotājs Brāļi Kārlis Egle Dzīvesbiedre Elza Egle

Dzīvesgājums

Dzimis 1889. gadā Druvienas pagasta Mazvasaraudzos, lauksaimnieka ģimenē. Mācījās Druvienas pagastskolā, Šļukuma-Neibeizera ministrijas skolā, pēc tam Valmieras proģimnāzijā. 1906. gadā iestājās A. Ķeniņa reālskolā Rīgā. Tur par literatūras skolotāju strādāja A. Saulietis, kura ietekmē Egle pievērsās literatūrai. 1910. gadā, skolu nepabeidzis, Egle devās mācīties uz Drēzdenes konservatoriju, taču karaklausības dēļ bija spiests pēc nepilna gada atgriezties. Egle nokārtoja reālskolas gala pārbaudījumus un studēja komerczinātnes Rīgas Politehniskajā institūtā, bet studijas nebeidza un strādāja laikrakstā "Latvija".

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Egle devās bēgļu gaitās uz Petrogradu, kur kopā ar A. Gulbi noorganizēja laikrakstu "Jaunās Pēterpils Avīzes". Apmeklēja lekcijas Petrogradas universitātē un Mākslas institūta literatūras fakultātē. 1917. gadā Egle sāka strādāt Krievijas ZA bibliotēkas Slāvu nodaļā, no 1918. līdz 1922. gadam bija nodaļas vadītājs. 1922. gadā atgriezās Latvijā un iesaistījās Kultūras fonda darbā. No 1924. līdz 1934. gadam bija tā inspektors, no 1924. gada — Bibliotēku padomes sekretārs.

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Egle aktīvi piedalījās LPSR Rakstnieku savienības darbā, par aktīvo sabiedrisko darbību vācu okupācijas laikā viņu vairākus mēnešus turēja apcietinājumā.

Pēc kara beigām no 1944. līdz 1947. gadam Egle vadīja LVU Filoloģijas fakultātes Literatūras teorijas un Vispārīgās literatūras katedru (no 1944. gada — docents, no 1946. gada — profesors). No 1946. līdz 1947. gadam bija arī LPSR ZA Valodas un literatūras institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā.

Miris 1947. gada 17.decembrī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

Darbi

Pirmā publikācija — dzejolis "Bērns" laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis". Recenzijas un rakstus Egle publicējis no 1914. gada. Kopā ar brāli Kārli Egli rediģēja kritikas un grāmatniecības žurnālu "Latvju Grāmata" (1922-1931), kurā publicētas daudzas Rūdolfa Egles recenzijas par jaunizdotajām grāmatām un vairāki raksti. Egle noorganizēja un vadīja savu literatūras studiju (1935-1940). Rediģēja Kārļa Veidenbauma rakstus, ar plašām monogrāfiskām apcerēm (izdotas arī grāmatas) un komentāriem publicēti Eduarda Veidenbauma raksti, Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes kopoti raksti. Kopā ar Andreju Upīti sarakstījis "Pasaules rakstniecības vēsturi". Egles sakārtojumā publicēta antoloģija "Latvju lirika". Ar Egles apceri un komentāriem iznāca Viljama Šekspīra darbi.

Pēc Otrā pasaules kara Egle sastādījis un komentējis Mihaila Ļermontova rakstus un Heinriha Heines izlases. Tulkojis Mihaila Ļermontova romānu "Mūsu laiku varonis", kā arī Gija de Mopasāna, Volta Vitmena un citu autoru darbus. Egle publicējis periodikā par literatūras vēstures, kritikas, un tulkošanas jautājumiem vairākus rakstus, kuros uzsvēris literārā teksta un stila analīzes nepieciešamību. 1989. gadā daļa Egles rakstu tika sakopota izlasē "Raksti par literatūru".