Lauku piekūns
Lauku piekūns[1][2] (Falco tinnunculus), arī lauka piekūns,[3][4] senākos avotos saukts arī par peļu vanadziņu,[2] ir piekūnu dzimtas (Falconidae) putns. Angļu valodā to pazīst arī kā Eiropas piekūnu, Eirāzijas piekūnu vai Vecās pasaules piekūnu.[5] Lauku piekūnam ir 11 pasugas.[6] Vairākas pasugas atšķiras ļoti minimāli. Latvijā mājo nominālpasuga Falco tinnunculus tinnunculus.[7]
| Lauku piekūns Falco tinnunculus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Lauku piekūna tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Piekūnveidīgie (Falconiformes) |
| Dzimta | Piekūnu dzimta (Falconidae) |
| Ģints | Piekūni (Falco) |
| Suga | Lauku piekūns (F. tinnunculus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
|
Sastopams ligzdošanas sezonā
Sastopams visu gadu kā nometnieks (sastopams arī Āzijā) | |
 Lauku piekūns Vikikrātuvē | |
Lauku piekūnam ir plašs izplatības areāls. Pamatā tas sastopams Eirāzijā un Āfrikā, bet to var novērot arī Ziemeļamerikā un retu reizi Dienvidamerikā.[5] Eiropā tas mājo, sākot ar Skandināviju un Britu salām, izplatības areālam plešoties austrumu virzienā līdz Japānai un Korejai. Ziemeļamerikā tas ir novērots Aļaskā, Kanādā, ASV un Bermudu salās.[5]
Lauku piekūns ir Beļģijas nacionālais putns. 2006. gadā tas tika atzīts par Latvijas gada putnu, 2007. gadā — par Vācijas gada putnu, bet 2008. gadā — par Šveices gada putnu. Lai arī kopumā lauku piekūna populācija nav apdraudēta, Latvijā lauku piekūns ir aizsargājama suga,[2] kas ligzdo samērā bieži, tomēr izplatīta nevienmērīgi, pie kam ligzdojošo pāru skaits pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazinājies.[7] Atsevišķi putni Latvijā pārziemo.
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu_in_Kinnarsani_WS,_AP_W_IMG_6037.jpg)
Lauku piekūns ir aptuveni baloža lielumā. Mātītes ir ievērojami lielākas nekā tēviņi. Lauku piekūna ķermeņa garums ir 32—39 cm, spārnu plētums 65—82 cm, tēviņa svars 136—252 g, mātītes svars 154—314 g. Salīdzinot ar citiem plēsīgajiem putniem, tas ir viens no mazākajiem, bet tomēr lielāks nekā lielākā daļa dziedātājputnu.[8]
Tam ir smaili spārni un gara aste. Apspalvojums ir rudi brūns ar melniem punktiņiem uz muguras un smilšu brūns ar tumšākām, garenām svītriņām pavēderē. Lauku piekūnam atšķirībā no citiem piekūniem tēviņiem un mātītēm ir atšķirīga ķermeņa apspalvojuma krāsa. Tēviņam ir mazāk melno punktiņu un svītriņu nekā mātītei. Turklāt tēviņam ir zilpelēka galva un aste. Mātītei aste ir brūna ar melnām šķērssvītrām. Abiem dzimumiem astes galā plata, melna josla ar šauru, gaišu maliņu.[8] Pēdas, nāsu paugurs un āda ap acīm ir koši dzeltena, bet nagi un knābis pelēki. Jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm, tikai to pavēderes svītras ir platākas, un dzeltenās pazīmes ne tik košas, gaišākas un pelēkākas. Pēc izšķilšanās mazuļi ir klāti ar baltām dūnām, kas vēlāk nomainās uz pelēkām dūnām.[8]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Sava izplatības areāla mērenajā joslā lauku piekūns ir migrējoša suga. Tas lido pārziemot uz dienvidiem. Vietās, kur ziema ir maiga, lauku piekūns ir nometnieks, tomēr jaunie putni klejo, lai atrastu ligzdošanas teritoriju. Tam patīk medīt atklātā vietā, tādēļ lauku piekūns apmetas klajās vietās ar krūmiem un dažiem kokiem. Reizēm lauku piekūns apmetas apdzīvoto vietu tuvumā. Tas mājo gan zemienēs, gan kalnos augstumā līdz 4500 metriem virs jūras līmeņa. Kopējā lauku piekūna populācija ir 1—2 miljoni ligzdojošo pāru, no kuriem 20% mājo Eiropā.[8]
Lauku piekūns medī divos veidos. Pirmajā veidā tas medī no gaisa, pārmeklējot laukus un tīrumus, virs tiem planējot 10—20 m augstumā. Tas bieži medī arī autoceļu tuvumā. Planējot tas izmanto vēju vai vertikālo gaisa plūsmu. Lauku piekūnam kā visiem plēsīgajiem putniem ir ļoti laba redze. Tas spēj saskatīt ultravioleto starojumu. Lauku piekūns redz peļu atstāto urīnu ap grauzēju alām, jo urīns saulē izstaro ultravioleto krāsu.[9] Planējot lauku piekūns noskata medījumu. Pamanījis to, piekūns pikē lejup. Otrs medību paņēmiens ir medības no paaugstinājuma, kur piekūns sēž un vēro apkārtni. Pamanījis medījumu, tas ceļas spārnos un notver to.[8]
Barība
labot šo sadaļuLauku piekūns galvenokārt ķer peles izmēra grauzējus (peles, strupastes, ciršļus), bet tas medī arī mazos putnus, galvenokārt dziedātājputnus.[10] Ļoti reti tas medī rāpuļus un abiniekus. Ir novērots, ka ķirzakas tas biežāk medī dienvidu reģionos, bet ziemeļu reģionos ķirzakas parasti tiek nestas mazuļiem.[11] Vasaras periodā lauku piekūns medī arī dažādus bezmugurkaulniekus, kā vaboles, lidojošos termītus, jebko, kas pagadās pa ķērienam.[8] Dienas laikā lauku piekūns apēd 4—8 strupastes, atkarībā no enerģijas patēriņa un sezonas.[11]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Lauku piekūnam riests sākas pavasarī (aprīlī vai maijā) mērenajā joslā un sausajā sezonā (no augusta līdz decembrim) tropu joslā un Āfrikas dienvidos. Lauku piekūns ligzdo alā vai dobumā, vai starp ēku konstrukcijām. Ja iespējams, tie labprāt ieņem vārnveidīgo putnu ligzdas. Lauku piekūni ir samērā toleranti pret kaimiņiem, un bieži kopā ligzdo vairāki piekūnu pāri (līdz pat 12 pāriem).[8]
Dējumā parasti ir 3—6 olas, bet var būt arī vairāk olu. Olas tiek dētas ik pa 2 dienām. Reizēm kāda ola tiek izstumta laukā, tās vietā izdēta cita. Olas ir raibumaini brūnas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 4 nedēļas. Perē tikai mātīte. Tēviņš perēšanas laikā apgādā mātīti ar barību. Arī īsu periodu pēc putnēnu izšķilšanās mātīte paliek ar tiem ligzdā, un tēviņš turpina viens pats gādāt barību. Vēlāk abi vecāki rūpējas par mazuļiem. Pieauguša putna apspalvojums izaug pēc 4—5 nedēļām. Arī pēc jauno putnu izlidošanas ģimene paliek kopā vairākas nedēļas, apmēram mēnesi. Šajā laikā vecāki apmāca bērnus medīt. Nākamajā gadā jaunie piekūni ir sasnieguši dzimumbriedumu.[8] Mātītes parasti pārojas pirmajā gadā, bet tēviņi otrajā.[12]
Pētījumi liecina, ka vidēji vienā perējumā tiek izaudzināti 2—3 putnēni, bet ir daži pāri, kas spēj ik gadu izaudzināt 3—4 putnēnus. Jauno piekūnu izdzīvošana ir cieši saistīta ar medījuma pietiekamību, īpaši svarīgs ir strupastu daudzums. Lauku piekūns dzīvo 16 vai vairāk gadus. Visvecākais zināmais lauku piekūns ir sasniedzis 24 gadu vecumu.[12]
Pasugas
labot šo sadaļuLauku piekūnam ir 11 pasugas:[6]
- Falco tinnunculus tinnunculus — nominālpasuga, sastopams Eiropā, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Āzijā līdz Sibīrijai;
- Falco tinnunculus alexandri — sastopams Kaboverdes dienvidaustrumos;
- Falco tinnunculus archerii — sastopams Somālijā, Kenijā;
- Falco tinnunculus canariensis — sastopams Madeirā, Kanāriju salu rietumos;
- Falco tinnunculus dacotiae — sastopams Kanāriju salu austrumos;
- Falco tinnunculus interstinctus — sastopams no Himalajiem līdz Japānai un Indoķīnai;
- Falco tinnunculus neglectus — sastopams Kaboverdes ziemeļos;
- Falco tinnunculus objurgatus — sastopams Indijā, Šrilankā;
- Falco tinnunculus perpallidus — sastopams no Sibīrijas ziemeļaustrumiem līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem un Korejas pussalai;
- Falco tinnunculus rufescens — sastopams Seišelu salās, Etiopijā, Kongo baseinā, Tanzānijā un Angolā;
- Falco tinnunculus rupicolaeformis — sastopams Arābijas pussalā un Āfrikas krastā gar Sarkano jūru.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Strazds M. (red.). Latvijas lauku putni. Latvijas Ornitoloģijas biedrība, 1998.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Lauku piekūns 2006. gada putns» (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-12-27. Skatīts: 2011-09-28.
- ↑ «Falco tinnunculus» (latviski). Akadēmiskā terminu datubāze. Skatīts: 2011-09-28.
- ↑ «Lauka piekūns - Falco tinnunculus» (latviski). Latvijas Daba. Skatīts: 2011-09-28.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Common Kestrel». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. februārī. Skatīts: 2012. gada 8. janvārī.
- ↑ 6,0 6,1 World Bird List: Falcons, 2020
- ↑ 7,0 7,1 Lauku piekūns Arhivēts 2013. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Putni.lv
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 Orta, Jaume (1994): 26. Common Kestrel. In: del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew & Sargatal, Jordi (editors): Handbook of Birds of the World, Volume 2 (New World vultures to Guineafowl): 259-260, plates 26. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-15-6
- ↑ Viitala, Jussi; Korpimäki, Erkki; Palokangas, Päivi & Koivula, Minna: Attraction of kestrels to vole scent marks visible in ultraviolet light. Nature 373(6513): 425 - 427 doi:10.1038/373425a
- ↑ «Noteworthy Bird Records for Micronesia, with a Summary of Raptor Sightings in the Mariana Islands». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 23. aprīlī.
- ↑ 11,0 11,1 «Delivery of Common Lizards (Zootoca (Lacerta) vivipara) to nests of Eurasian Kestrels (Falco tinnunculus) determined by solar height and ambient temperature». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. janvārī.
- ↑ 12,0 12,1 «AnAge entry for Falco tinnunculus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 2. martā. Skatīts: 2012. gada 10. janvārī.