Indonēzija

Indonēzijas Republika
Indonēzijas Republika Republik Indonesia
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Indonesia Raya;
	Location of Indonesia
Galvaspilsēta	Džakarta
Valsts valodas	indonēziešu valoda
Valdība
Dibināšana
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
Valūta	Indonēzijas rūpija (IDR)
Laika josla	dažādas (UTC 7 līdz 9)
Interneta domēns	.id
Tālsarunu kods	62

Indonēzija (indonēziešu: Indonesia), oficiāli Indonēzijas Republika (Republik Indonesia), ir lielākā valsts Dienvidaustrumāzijā gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Tā atrodas uz 17 508 salām^[1] un ir pasaulē lielākā valsts, kas atrodas uz arhipelāga. Pēc iedzīvotāju skaita, kas ir vairāk kā 260 miljoni, Indonēzija ir ceturtā lielākā valsts pasaulē. Indonēzija ir republika, kurā tiek ievēlēts parlaments un prezidents. Indonēzijas galvaspilsēta ir Džakarta. Šī valsts robežojas ar Papua Jaungvineju, Austrumtimoru un Malaiziju. Vēl tuvākās aizjūras kaimiņvalstis ir Singapūra, Filipīnas un Austrālija, kā arī Indijai piederošās Andamanu un Nikobaru Salas. Indonēzija atrodas starp Kluso un Indijas okeānu. Valsts teritoriju šķērso ekvatora līnija.

Valsts ir bagāta ar dažādiem dabas resursiem. Tajā skaitā Indonēzijā ir lielas naftas un dabasgāzes atradnes gan sauszemē, gan jūrā, milzīgas mežu platības, kur var iegūt kokmateriālus, un dažādu derīgo izrakteņu atradnes, piemēram, alvas, niķeļa un vara atradnes.

Vēsture

Mūsdienu indonēziešu priekšteči ieceļoja salās no Āzijas kontinentālās daļas pirms tūkstošiem gadu. Ārzemju tirgotāji sāka apciemot salas sākot ar aptuveni 200. gadu m.ē. Ceļotāji no Indijas spēcīgi ietekmēja Indonēzijas iedzīvotājus ar hinduisma un budisma kultūrām. Indonēzieši, kuri ļoti daudz ietekmējās no Indijas, no 7. gadsimta līdz 16. gadsimtam bija izveidojuši vairākas atsevišķas valstis. No šīm valstīm visspēcīgākās bija Šrividžaja un Madžapahita.

Šrividžajas impērija

13. gadsimtā musulmaņu tirgotāji no Indijas Sumatras salā ieviesa islāmu. Pēc tam šī reliģija strauji izplatījās arī pārējās Indonēzijas salās, izņemot Bali salu, kurā valdošā reliģija palika hinduisms.

1510. gadā Indonēzijā pirmo reizi ieradās portugāļu tirgotāji. Drīz pēc viņiem šeit ieradās arī nīderlandieši un angļi. Ap 1700. gadu Indonēzijas salās vislielākā ārzemnieku ietekme piederēja nīderlandiešiem. Izņemot īsu laika posmu no 1811. līdz 1816. gadam, kad valdīja angļi, nīderlandieši Indonēziju bija kolonizējuši līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Nīderlandieši zaudēja kontroli pār Indonēziju 1942. gadā, kad to Otrā pasaules kara laikā iekaroja Japāna. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā Nīderlande mēģināja atgūt Indonēziju, bet tas viņiem neizdevās. 1945. gada 17. augustā Indonēzija kļuva par neatkarīgu valsti. Tikai 1949. gadā Nīderlande atzina Indonēzijas neatkarību.

Par pirmo Indonēzijas prezidentu kļuva Sukarno. 1965. gadā Sukarno tika gāzts no šī amata. Pie varas nāca armijas ģenerālis Suharto. 70. gadu vidū Suharto valdība, izmantojot bruņotos spēkus, pārņēma kontroli pār Portugāles koloniju Austrumtimoru. Pēc ilgstošiem protestiem, 1999. gadā Austrumtimoras iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret palikšanu Indonēzijas sastāvā un Austrumtimora ieguva neatkarību.

Ģeogrāfija

Indonēzija plešas aptuveni 5 300 km garumā no rietumiem uz austrumiem un 2 100 km platumā no ziemeļiem uz dienvidiem. Indonēzijas kopējā sauszemes platība ir 1 919 440 km², un pēc tās tā ir 16. lielākā valsts pasaulē. Kopā ar teritoriālajiem ūdeņiem Indonēzijas platība ir vairāk nekā 7,7 miljoni km². Tad Indonēzija būtu sestā lielākā valsts pasaulē. Neskatoties uz daudzajām salām, kas veido valsti, 95% no Indonēzijas sauszemes platības veido tikai piecas lielākās salas (Sumatra, Java, daļa no Kalimantānas, daļa no Sulavesi un Jaungvineja). Indonēzijas pakļautībā ir Kalimantānas dienvidu daļa, aptuveni ¾ no visas salas, un aptuveni puse no Jaungvinejas. Arī lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo tieši šajās piecās salās. Indonēzijai sauszemes robeža ir tikai ar Malaiziju, Papua-Jaungvineju un Austrumtimoru. Vēl tuvākās aizjūras kaimiņvalstis ir Singapūra, Filipīnas un Austrālija, kā arī Indijai piederošās Andamanu un Nikobaru Salas.

Semeru vulkāns Javas salā

Lielākā daļa no salām ir kalnainas. Džajas smaile Jaungvinejas salā ir augstākā virsotne valstī (4884 m v.j.l.). Arī visā pasaulē tas ir visaugstākais kalns, kas atrodas uz kādas salas. Indonēzijā ir ļoti daudz aktīvu vulkānu. Slavenākais no tiem noteikti ir Krakatau, kura izvirdums 1883. gadā bija viens no visu laiku cilvēces vēsturē spēcīgākajiem. Indonēzijā regulāri notiek zemestrīces. 2004. gadā netālu no Indonēzijas krastiem Sumatras salas tuvumā izcēlās Sumatras-Andamānu zemestrīce. Tā bija otra spēcīgākā visu laiku reģistrētā zemestrīce. Tā izraisīja cunami vilni, kas skāra vairākas valstis un nogalināja vairāk nekā 200 000 cilvēkus.

Indonēzijā ir tropiskais klimats. Visu cauru gadu galvenokārt ir karsts un mitrs. Lielākajā daļā valsts visu gadu daudz līst lietus. Lielu daļu no valsts teritorijas klāj tropiskie lietus meži. Piekrastes zemienes ir purvainas ar plašām mangrovju audzēm.

Dzīvā daba

No lielajiem zīdītājiem Indonēzijā dzīvo degunradži, orangutani, tapiri, tīģeri un ziloņi. Indonēzijā dzīvo lielākā ķirzaka pasaulē — Komodo varāns. Komodo varāna garums var būt pat vairāk nekā 3 metri. Šis dzīvnieks ir sastopams tikai dažās atsevišķās mazās Indonēzijas salās. Starp Indonēzijas putniem ir kakadu, lapeņputni un paradīzes putni. Javas salā dzīvo pāvi.

Administratīvais iedalījums

Administratīvi Indonēzija ir sadalīta 33 provincēs, no kurām piecām provincēm ir īpašs statuss. Katrai provincei ir pašai sava likumdošanas vara un gubernators.

Politika

Kopš 2024. gada 20. oktobra Indonēzijas prezidents ir Prabovo Subjanto.

1952. gadā Stokholmā sāka darboties Indonēzijas vēstniecība,^[2] kur var saņemt vīzas ceļojumiem uz Indonēziju. Kopš 2014. gada Rīgā ir Indonēzijas konsulāts Latvijā, kas palīdz Indonēzijas pilsoņiem dažādu jautājumu risināšanā. Indonēzijas Goda konsuls Latvijā ir Valdis Tilgalis.

2020. gados valstī pieauga islāmiskās tendences, kā rezultātā 2022. gadā Indonēzijas parlaments pieņēma vairākus strīdīgus likumus, kuriem jāstājas spēkā ar 2025. gadu. To skaitā ir seksa aizliegums ārpus laulībām, aizliegums atteikties no reliģijas un kļūt par ateistu (ateisms Indonēzijā netika atzīts arī agrāk), kā arī kritizēt Indonēzijas valsts ideoloģiju — pančasilu (Piecus principus).^[3]

Demogrāfija

Javiešu tirgotājs

2017. gadā Indonēzijā dzīvoja vairāk kā 260 miljoni iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita Indonēzija ir ceturtā lielākā valsts pasaulē. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem dzīvo Javas salā.

Indonēzijā dzīvo vairāk nekā 300 atšķirīgas etniskas grupas. Vairumam no šīm grupām ir Āzijas saknes. Lielākā tauta ir javieši, kas galvenokārt apdzīvo Javas salu. Valsts austrumu salās galvenokārt dzīvo melanēziešu tautas no Okeānijas. Nelielu, bet nozīmīgu iedzīvotāju grupu veido ķīnieši. Kopumā iedzīvotāji runā aptuveni 250 valodās, bet vienīgā oficiālā valoda ir indonēziešu valoda.

Lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi (sk. Islāms Indonēzijā). No citām reliģijām visizplatītākās ir kristietība, hinduisms un budisms. Tradicionālās reliģijas tiek praktizētas tikai dažos atsevišķos reģionos.

Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo pilsētās, kuras arvien straujāk izplešas. Trīs lielākās Indonēzijas pilsētas — Džakarta, Banduna un Surabaja — atrodas Javā.

Tautsaimniecība

Liela daļa Indonēzijas lauksaimniecības zemju ir atvēlētas eksportkultūru audzēšanai lielās plantācijās. Indonēzija ir viena no trim pasaulē lielākajām kaučuka ražotājām, trešā lielākā kafijas pupiņu ieguvēja un viena no vadošajiem kokosriekstu, tabakas, kakao un daudzu garšvielu ražotājām. Līdztekus resursiem, ko nodrošina augu valsts izmantošana, Indonēzijai ir arī lieli derīgo izrakteņu krājumi. Valstī ir bagātīgas alvas, vara, zelta, boksītu un niķeļa rūdu atradnes. Indonēzija ir arī pasaulē lielākā sašķidrinātās dabasgāzes eksportētāja, lielu daļu eksporta ienākumu nodrošina nafta. 2001. gadā Indonēzijā saražoja 1,4 miljonus barelu naftas dienā, taču naftas ieguve samazinās. Bažas par to, ka Indonēzija no naftas eksportētājvalsts var kļūt par naftas importētājvalsti, veicinājušas naftas atradņu izpētes darbu uzsākšanu arī nomaļos rajonos, kā arī sekmējušas jaunu ģeotermālo un hidroelektrostaciju būvi valstī.

Kultūra

Vajangas ēnu lelle

Indonēzija ir slavena ar mūziku un dejošanu. Tradicionālais mūzikas instruments, ko spēlē Indonēzijas muzikanti, ir gamelans. Dejotāji bieži valkā izrotātas galvassegas. Mūzika, dejas un drāma ir apvienotas ēnu leļļu izrādē, kuru dēvē par vajangu. Dekoratīvajā mākslā nozīmīga loma ir bātikai, tradicionālai audumu krāsošanas metodei.

Sports

Populārākais sporta veids Indonēzijā ir futbols, kuram ļoti cieši seko badmintons.^[4] Sporta notikumus organizē Indonēzijas Nacionālā Sporta Komiteja (indonēziešu: Komite Olahraga Nasional Indonesia jeb KONI). Organizācija ar Indonēzijas valdības atļauju 9. septembri ir atzinusi par Nacionālo sporta dienu.^[4]