Igaunija

Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Igaunija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Igaunijas Republika (igauņu: Eesti Vabariik) ir valsts Ziemeļeiropā, viena no trim Baltijas valstīm. Igauniju veido tās kontinentālā daļa un Monzunda arhipelāgs Baltijas jūrā. Austrumos Igaunija robežojas ar Krieviju, dienvidos ar Latviju. Igaunijai ir arī jūras robežas ar Somiju ziemeļos, Somu līcī, ar Zviedriju rietumos, Baltijas jūrā, un Latviju dienvidrietumos, Rīgas līcī. Valstī, kuras platība ir 45 335 km², dzīvo vairāk nekā 1,3 miljoni iedzīvotāju. Igaunijas galvaspilsēta ir Tallina.

Igaunijas Republika Eesti Vabariik
Karogs Ģerbonis
Himna:  Mu isamaa, mu õnn ja rõõm Mana tēvzeme, mana laime un prieks
Location of Estonia
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Tallina 335) 59°26′N 24°45′E
Valsts valodas		igauņu valoda
Valdība		unitāra parlamentāra republika
-	Prezidents	Alars Kariss
-	Premjerministrs	Kristens Mihals
Neatkarība		no Vācijas un Krievijas
-	Deklarēta	1918. gada 24. februārī
-	Atzīta	1920. gada 2. februārī
-	PSRS okupācija	1940. gada 16. jūnijā
-	Atjaunota	1991. gada 20. augustā
Iestāšanās ES		2004. gada 1. maijā
Platība
-	Kopā	45 335 km² (129.)
-	Ūdens (%)	4,56
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2020. gadā	1 329 460 (153.)
-	Blīvums	29,1/km² (194.)
IKP (PPP)		2015. gada aprēķins
-	Kopā	$36,947 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$27,729
Džini koef. (2013)		32,9 (vidējs)
TAI (2022)		▲0.899 (ļoti augsts) (31.)
Valūta		Eiro (EUR)
Laika josla		EET (UTC 2)
-	Vasarā (DST)	EEST (UTC 3)
Interneta domēns		.ee1
ISO 3166-1 kods		233 / EST / EE
Tālsarunu kods		372
1	Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Kopš 13. gadsimta igauņu apdzīvotā zeme bija dāņu, vācu, zviedru un krievu pakļautībā. Vēsturiski un arī kultūras ziņā Igaunijai vienmēr ir bijusi cieša saikne ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar Ziemeļvalstīm. Par neatkarīgu valsti Igaunija kļuva 1918. gada 24. februārī, Otrā pasaules kara laikā pēc 1940. gada nokļuva PSRS un Vācijas okupācijā, neatkarības atjaunošana tika pasludināta 1990. gada 8. maijā, bet pilnībā atjaunota 1991. gada 20. augustā, ko atzina arī PSRS valdība.

Kopš 2004. gada 1. maija Igaunija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kopš 2004. gada 29. marta ir NATO dalībvalsts, un kopš 2010. gada 9. decembra ir OECD dalībvalsts.

Etimoloģija

Latviešu valodas vārds "Igaunija" ir cēlies no Indriķa hronikā minētā novada Ugaunijas nosaukuma, kurš pēc latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna domām ir ticis izrunāts kā ü.

Igaunijas pašnosaukums Eesti, iespējams, ir cēlies no romiešu vēsturnieka Tacita darba "Germania", kurā viņš līdzās ģermāņiem aprakstīja arī austrumos no gotiem dzīvojošās ciltis, dēvētas par eistiem (latīņu: Aestii). Arī skandināvu sāgās Igaunija bieži ir pieminēta kā Eistland. Latīņu valodā antīkos rakstiskajos avotos igauņu apdzīvotās zemes bieži ir apzīmētas kā Estia vai Hestia. Tikai 19. gadsimtā, lai nostiprinātu savu nacionālo identitāti, igauņi savu zemi sāka saukt par Eesti.

Vēsture

Livonijas Konfederācija 1260. gadā. Kartē redzams, ka Igaunijas ziemeļos bija Dāņu Igaunija, bet dienvidos atradās Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Tērbatas bīskapija un daļa no Livonijas ordeņa

Pirmie cilvēki, kuri apdzīvoja Igaunijas teritoriju, bija Kundas kultūras ciltis, kuras ģenētiski piederēja Rietumu mednieku-vācēju grupai. Narvas kultūras laikmetā Rietumu mednieku-vācēju pirmiedzīvotāju genomam no apmēram 2900. līdz 2300. gadam p.m.ē. piejaucās baltu pirmvalodā runājošo lopkopju tautu ģenētiskais materiāls, tomēr Eiropas pirmiedzīvotāju genoma īpatsvars saglabājās lielāks nekā jebkurā citā populācijā Eiropā. Vēlāk tie sajaucās ar no austrumiem ieceļojušajām Baltijas somu ciltīm un skandināviem (salās un ziemeļu piekrastē).

13. gadsimtā krustneši Dānijas karaļa Valdemāra II vadībā devās krusta karā uz Baltijas jūras piekrastes teritorijām, lai pagānu ciltis pievērstu kristietībai. Livonijas krusta karu laikā no 1208. līdz 1227. gadam Igaunijas teritoriju no savām galvenajām militārajām bāzēm Cēsīs un Tallinā ar kristīto līvu un latgaļu vasaļu palīdzību iekaroja Zobenbrāļu ordenis un Dānija, bet Romas pāvests to pasludināja par "Māras zemi" (Terra Mariana).

1343. gadā notika igauņu Jurģa nakts sacelšanos pret vācu un dāņu virskundzību, atsakoties no kristietības un cīnoties pret dzimtbūšanu. Pēc diviem gadiem Vācu ordenis, kas valdīja Livonijā, apspieda nemierus un nopirka no Dānijas tai piederošās teritorijas. Līdz ar to Igaunijas teritorijā sākās pilnīga vācu virskundzība.

Livonijas kara (1558—1583) sākumā 1559. gadā Krievijas cariste pilnībā iekaroja Tērbatas bīskapiju, vēlāk arī gandrīz visu Igaunijas teritoriju, tās dienvidu daļā Krievijas protektorātā nodibināja Livonijas karalisti. Pēc Krievijas sakāves Igaunijas ziemeļu daļā izveidojās Zviedru Igaunija, dienvidu daļā Pārdaugavas Livonijas hercogiste Lietuvas dižkunigaitijas tiešā pārvaldībā, Sāmsala piederēja Dānijai. Poļu—zviedru kara laikā zviedru iekarotajās Livonijas zemēs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci. 1645. gadā Dānija zaudēja Sāmsalas–Vīkas bīskapiju Zviedrijai un zviedri pilnībā kontrolēja Igaunijas teritoriju. Zviedru laikos igauņu ciemos tika dibinātas pirmās skolas. 1632. gadā ar karaļa Gustava II rīkojumu Tartu atvēra Tērbatas Universitāti.

Līdz 1700. gada februārim pret zviedru dominanci Baltijas jūras reģionā apvienojās Dānija, Polijas—Lietuvas ūnija, Krievija un Saksija, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Pēc vairākām kaujām, kurās uzvarēja gan zviedri, gan krievi, 1709. gadā Krievijai tomēr izdevās izšķirošajā Poltavas kaujā pieveikt karaļa Kārļa XII vadīto karaspēku un vēlāk iekarot zviedru Baltijas provinces. Pēc kara igauņu apdzīvotā teritorija turpināja būt sadalīta starp divām guberņām: ziemeļu daļā atradās Igaunijas guberņa un dienvidu daļā Vidzemes guberņa.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vidzemes guberņas Pērnavas un Tērbatas apriņķus pievienoja Igaunijas guberņai. Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sākumā atteicās no Baltijas provincēm. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība. Savukārt vācbaltieši 1918. gadā mēģināja izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti Vācijas Impērijas protektorātā.

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas jaunajai Igaunijas valstij 1919. gadā nācās izcīnīt smagas brīvības cīņas pret Sarkano armiju un Padomju Latvijas armiju (Kauja pie Paju), vēlāk pret Baltijas landesvēru, kas beidzās ar uzvaru Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā. Saskaņā ar Molotova—Ribentropa paktu, Igauniju 1940. gada jūnijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā kā Igaunijas PSR. 1941. gadā nacistiskā Vācija uzsāka karu ar Padomju Savienību un iebruka arī Igaunijas teritorijā. Sākotnēji igauņi uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem, jo cerēja, ka Igaunija atgūs neatkarību no PSRS, bet faktiski vienu okupācijas varu nomainīja cita. Pēc Vācijas karaspēka atkāpšanās Igaunija palika PSRS sastāvā. Pēckara gados Igaunijā darbojās nacionālo partizānu vienības, pazīstamākā bija Metsavennad (Meža brāļi), bet tās pamazām tika apspiestas. 1990. gada 8. maijā Igaunijas PSR tika likvidēta, bet pilnīga neatkarība no PSRS tika pasludināta 1991. gada 20. augustā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Igaunijas valdība 1998. gadā sāka sarunas par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, kas sekmīgi noslēdzās 2004. gada 1. maijā. 2004. gada 29. martā Igaunija kļuva par NATO locekli. Neatkarības gados Igaunijas ekonomika nostiprinājās un 2011. gadā tā pievienojās eiro zonai.

Ģeogrāfija

Igaunijas satelītuzņēmums 2004. gada aprīlī

Igaunija ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jūras austrumu krastā ar daudziem ezeriem un salām. Tā robežojas ar Krieviju austrumos un Latviju dienvidos, tai ir jūras robeža ar Somiju, Zviedriju un Latviju. Igaunija ir viena no mazākajām Eiropas Savienības valstīm, tās platība ir 45 335 km² (2020. gadā). Igaunijas platums austrumu–rietumu virzienā ir 350 km, bet ziemeļu–dienvidu virzienā ir 240 km.

Igaunija ir viena no līdzenākajām un zemāk virs jūras līmeņa novietotajām Eiropas valstīm. Igaunijas ainava lielākoties ir Ledus laikmeta (glaciālās aktivitātes) rezultāts. Lielāko daļu teritorijas klāj meži (vairāk kā 45 %) un purvi, vai lauksaimiecībā izmantojamas zemes. Valsts dienvidos atrodas Hānjas augstiene un Otepē augstiene. Šajā apvidū izteikti morēnu pauguri. Valsts centrālajā daļā atrodas Pandiveres augstiene — viens no bagātākajiem upju izteces reģioniem Igaunijā. Raksturīgi pauguri ar plakanām virsotnēm. Savukārt Ziemeļigaunijai ir raksturīgi ledāju atnesti dižakmeņi, ūdenskritumi un piekrastes klintis. Igaunijas vidējais augstums virs jūras līmeņa ir aptuveni 50 metri. 90 % no valsts ir zemāk par 100 metriem virs jūras līmeņa. Hānjas augstienē atrodas augstākā virsotne valstī un visā Baltijā — Lielais Munameģis (317,4 m).

Pēdējā Ledus laikmetā izveidojusies Igaunijas pamatiežu struktūra. Ordovika kaļķakmens atsedzas ziemeļu piekrastē, bet devona smilšakmens atsegumi — Dienvidigaunijas upju ielejās un Peipusa krastā

Kristālisko pamatklintāju Igaunijas teritorijā klāj biezs nogulumiežu slānis, ko pārsvarā veido kaļķakmens, dolomīts, māls un smilšakmens. Kaļķakmens atsedzas Igaunijas ziemeļu piekrastē, bet smilšakmens atsegumi Dienvidigaunijas upju ielejās.

Rietumigaunijā atrodas kadiķu lauki, bet austrumos — Peipuss, piektais lielākais ezers Eiropā. Cauri Peipusa-Pleskavas ezeru sistēmu ir novilkta Igaunijas un Krievijas robeža, tāpēc daļa no ezera ir Igaunijas pusē, atlikusī daļa Krievijas pusē. Igaunijā ir aptuveni 1200 ezeri, kuru platība ir lielāka par vienu hektāru. Aptuveni 4,7% no Igaunijas teritorijas ir ezeri. Igaunijas centrālās daļas dienvidos atrodas vēl viens liels ezers — Vertsjervs. Aptuveni 10 % no Igaunijas platības ir salas, to kopējais skaits ir 2317 (2020. gadā). Igaunijas rietumu piekrastē ir ļoti daudz salu, kuru kopskaits Monzunda arhipelāgā ir aptuveni 1500. Lielākās no tām ir Sāmsala, Hījumā, Muhu un Vormsi.

Igaunijā esošās upes ietek Somu līcī, Rīgas līcī vai Peipusa ezerā. Garākās upes ir Vehandu (165,2 km) un Pernu (144,5 km). Citas nozīmīgas upes ir Narva, kas savieno Piepusu ar Somu līci, Pedja, Peltsamā un Kazari.

Klimats

Igaunijas piekrastē valda mērens jūras klimats ar vēsām vasarām un siltām ziemām, bet austrumdaļā tas pāriet uz mēreni kontinentālo klimatu. Vidējā temperatūra janvārī ir 4 °C rietumos līdz -7,5 °C austrumos. Savukārt jūlija vidējā temperatūra mainās no 16,5 °C rietumos līdz 17,5 °C austrumos. Klimata apstākļi Igaunijā ir diezgan līdzīgi Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Dzīvā daba

Igaunija atrodas jaukto mežu dabas zonā. Gandrīz pusi Igaunijas teritorijas klāj meži, kuros aug aptuveni 90 koku un krūmu sugu. Visizplatītākās sugas ir priedes, egles, bērzi un apses. Mazāk aug ozoli, kļavas, gobas un oši. Otru valsts pusi aptuveni vienādās daļās veido pļavas un purvi, kuros ir sastopamas aptuveni 1500 augu sugas.

Bezdelīga ir Igaunijas nacionālais putns

Igaunijā dzīvo 60 zīdītāju sugas. Lielākie dzīvnieki ir aļņi, staltbrieži, stirnas un meža cūkas. Biezākos mežos, it īpaši valsts ziemeļaustrumos, sastopami lūši un lāči. Plaši izplatīti dzīvnieki ir arī lapsas, āpši, ūdri, zaķi, ūdeles un ondatras. Liela komerciāla nozīme ir zivīm — mencām, siļķēm, lašiem, zušiem, butēm un citām. Igaunijas nacionālā zivs ir siļķe. Arī putnu daudzveidība ir liela. Ir gan nometnieki, gan gājputni. Ir konstatētas vairāk nekā 300 putnu sugas, piemēram, ērgļu sugas un melnie stārķi. Igaunijas nacionālais putns ir bezdelīga.

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1991. gadā Igaunijā regulāri tiek veikts darbs pie dabiskās vides saglabāšanas, uzlabošanas un aizsardzības. Ir samazināts gaisa un ūdens piesārņojums, palielināta mežu platība. Aptuveni desmitā daļa no valsts ir dabas aizsardzības teritorijas. Igaunijā ir pieci nacionālie parki — Lahemā nacionālais parks (izveidots 1971. gadā), Karulas nacionālais parks (1993), Somā nacionālais parks (1993), Vilsandi nacionālais parks (1993) un Matsalu nacionālais parks (2003) — , kā arī 167 dabas rezervāti.

Administratīvais iedalījums

Pērnavas apriņķis Sāremā apriņķis Hījumā apriņķis Lēnes apriņķis Raplas apriņķis Rietumviru apriņķis Harju apriņķis Austrumviru apriņķis Jervas apriņķis Jegevas apriņķis Viljandi apriņķis Tartu apriņķis Valgas apriņķis Pelvas apriņķis Veru apriņķis

Administratīvi Igaunija ir sadalīta 15 apriņķos (igauņu: maakond). Šāds iedalījums pastāv kopš 1990. gada, kad Igaunija atguva neatkarību no Padomju Savienības. Apriņķi sīkāk iedalās 79 pašvaldībās: 14 pilsētu (igauņu: linn) pašvaldībās un 65 pagastos (igauņu: vald).

2017. gadā pabeidza Igaunijas otrā līmeņa administratīvā iedalījuma reformu, kas samazināja pašvaldību skaitu un līdz ar to palielināja iedzīvotāju skaitu tajās. Pirms tam bija 33 pilsētu un 183 pagastu pašvaldības. No tām 169 pašvaldībās bija mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc reformas tikai 15 pašvaldībās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5 tūkstošiem.

Igaunijas apriņķi ir šādi:

• Austrumviru apriņķis
• Harju apriņķis
• Hījumā apriņķis
• Jegevas apriņķis
• Jervas apriņķis
• Lēnes apriņķis
• Pelvas apriņķis
• Pērnavas apriņķis
• Raplas apriņķis
• Rietumviru apriņķis
• Sāremā apriņķis
• Tartu apriņķis
• Valgas apriņķis
• Veru apriņķis
• Viljandi apriņķis

Valdība

Igaunija ir parlamentāra demokrātija, kuras prezidentu ievēl vienpalātas parlaments (vēlēšanas reizi piecos gados). Valdību veido premjerministrs, kuru ieceļ prezidents, un 14 ministri. Valdību apstiprina prezidents un parlaments.

Likumdošanas vara pieder vienpalātas parlamentam Rīgikogu, kuru sastāda 101 deputāts. To ievēl tiešās proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem. Tiesu varas augstākais orgāns ir Riigikohus ar 17 tiesnešiem, kuru priekšsēdētāju izvirza prezidents, bet pēc tam apstiprina parlaments uz mūžu.

Iedzīvotāji

Skats uz Igaunijas lielāko pilsētu Tallinu

Igaunijas etniskais sastāvs

  igauņi (68.7%)

  krievi (25.6%)

  ukraiņi (2.1%)

  citi (3.6%)

Igaunijā 2021. gada 1. janvārī dzīvoja 1 330 068 cilvēku. Iedzīvotāju blīvums ir 29,1 cilv./km². Aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā Tallinā. Citas lielākās pilsētas ir studentu pilsēta Tartu, rūpniecības robežpilsēta Narva un "vasaras galvaspilsēta" Pērnava.

Igaunijas pamatnācija ir igauņi (mazliet vairāk kā divas trešdaļas), kas ir viena no Baltijas somu valodās runājošām tautām, līdzīgi lībiešiem, somiem, votiem, karēļiem un sāmiem. Aptuveni 25% no iedzīvotājiem ir krievi. Nākamās lielākās etniskās grupas ir ukraiņi, baltkrievi un somi.

Etniskais sastāvs

Tautība	Iedzīvotāju skaits	%
Igauņi	921 062	68,7%
Krievi	344 280	25,6%
Ukraiņi	28 158	2,1%
Baltkrievi	16 134	1,2%
Somi	11 035	0,8%
Tatāri	2 487	0,2%
Latvieši	2 216	0,2%
Poļi	2 216	0,2%
Lietuvieši	2 077	0,1%
Ebreji	1 900	0,1%
Vācieši	1 900	0,1%
Citi	9 084	0,7%

Etniskais sastāvs Igaunijā (1881-2000)

Gads	1881	1897	1922	1934	1941	1959	1970	1979	1989	2000
Iedzīvotāji kopā	881455	958351	1107059	1126413	1017475	1196791	1356079	1464476	1565662	1370052
igauņi	790455	867794	969976	992520	nez.	892653	925157	947812	963281	930219
krievi	29385	37599	91109	92656	72848	240227	334620	408778	474834	351178
ukraiņi	krievi	504	nez.	92	nez.	15769	28086	36044	48271	29012
baltkrievi	krievi	272	nez.	0	nez.	10930	18732	23461	27711	17241
somi	103	379	401	1088	1124	16699	18537	17753	16622	11837
tatāri	11	106	nez.	166	nez.	1534	2204	3195	4058	2582
latvieši	4153	5470	4338	5435	4415	2888	3286	3963	3135	2330
poļi	223	1941	~969	1608	1520	2256	2651	2897	3008	2193
ebreji	3290	3837	4566	4434	nez.	5433	5282	4954	4613	2145
lietuvieši	0	134	~436	253	213	1616	2356	2379	2568	2116
vācieši	46779	33362	18319	16346	nez.	670	7850	3944	3466	1870
armēņi	3	11	nez.	24	nez.	648	604	845	1669	1444
azerbaidžāņi	0	0	0	0	0	422	264	543	1238	880
moldāvi	0	0	nez.	2	nez.	229	451	738	1215	645
mordvieši	0	22	nez.	3	nez.	391	532	723	985	562
čigāni	nez.	154	nez.	766	nez.	366	438	529	665	542
čuvaši	0	8	0	0	nez.	312	602	804	1178	495
gruzīni	0	7	nez.	22	nez.	433	422	450	606	430
karēļi	0	4	nez.	7	nez.	295	671	773	881	430
ižori ingri	somi	21	nez.	841	522	366	181	228	306	420
zviedri	5548	6083	7850	7641	6487	nez.	435	254	297	300
marieši	0	0	0	0	nez.	56	120	191	359	245
udmurti	0	8	nez.	0	nez.	167	236	309	413	241
bulgāri	0	4	nez.	3	nez.	98	163	190	262	204
ungāri	2	8	nez.	28	nez.	30	111	191	241	172
korejieši	0	0	0	1	nez.	40	96	103	202	169
baškīri	0	1	0	0	nez.	85	126	332	371	152
grieķi	1	22	nez.	25	nez.	72	114	104	182	150
komieši	0	0	nez.	1	nez.	88	130	139	196	138
amerikāņi	nez.	nez.	nez.	18	nez.	1	3	1	4	133
uzbeki	0	0	0	0	nez.	465	224	397	595	132
kazahi	0	10	nez.	0	nez.	141	194	226	424	127
lezgīni	0	0	0	0	nez.	30	52	67	178	121
osetini	0	0	nez.	2	nez.	122	113	161	201	116
rumāņi	0	2	nez.	1	nez.	26	32	47	88	77
angļi	194	135	~223	158	nez.	8	15	3	4	55
hindi	0	0	0	0	0	0	10	1	0	55
čečeni	0	0	0	0	0	34	11	38	45	48
vepsi	0	0	0	0	nez.	20	31	23	37	43
dāņi	44	87	nez.	228	nez.	nez.	15	6	3	38
turkmēņi	0	0	0	0	nez.	7	149	66	106	36
tadžiki	0	0	0	0	nez.	207	45	52	113	35
gagauzi	0	0	0	0	nez.	7	27	41	69	32
avāri	0	0	0	0	nez.	19	16	28	69	30
holandieši	1	3	nez.	32	nez.	0	17	22	10	28
ķīnieši	0	0	nez.	9	nez.	6	17	8	8	27
itāļi	4	4	nez.	20	nez.	9	5	3	3	27
dargini	0	0	0	0	nez.	3	6	27	45	26
franči	70	140	nez.	102	nez.	13	14	5	10	26
kirgīzi	0	0	0	0	nez.	21	49	46	81	26
turki	0	8	nez.	16	nez.	6	23	22	23	24
čehi	12	25	nez.	92	nez.	28	42	39	37	21

Reliģija

32% Igaunijas iedzīvotāju ir ticīgie kristieši, no tiem:

• 14,8% luterāņi,
• 13,8% pareizticīgie,
• aptuveni 6000 baptisti,
• aptuveni 6000 katoļi.

Valoda

Vienīgā valsts valoda ir igauņu valoda, tāpat kā lībiešu, somu un ungāru valoda, pieder somugru valodām. Tā nav lingvistiski saistīta ar indoeiropiešu valodām, kurās runā lielākā daļa Eiropas tautu. Apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju ikdienā runā krievu valodā, galvenokārt valsts ziemeļaustrumos, pie Krievijas robežas. Igauņu valoda kopā ar somu, ungāru un maltiešu valodām ir vienīgās valsts valodas Eiropas Savienībā, kuras nepieder pie indoeiropiešu valodu saimes.

Tautsaimniecība

Igaunijas tautsaimniecība balstās uz inženiertehnisko nozari, pārtikas rūpniecību, metālapstrādi, ķīmisko rūpniecību un koka izstrādājumu ražošanu. No iekšzemes kopprodukta aptuveni 15% ienākumus dod tūrisms.

Nozīmīgākie derīgie izrakteņi: degslāneklis, fosforīti, kaļķakmens, smiltis un kūdra.

Eksports un imports

Igaunija	Eksports	Imports
Somija	18,4%	18,3%
Zviedrija	12,4%	9%
Latvija	8,9%	5,7%
Krievija	8,1%	13,1%
Vācija	5,1%	12,4%
Lietuva	4,8%	6,4%

Kultūra

Dzīvojamās rijas ir viens no tradicionālās igauņu kultūras mantojumiem

Igauņu kultūru ir ietekmējušas nācijas, kuru pakļautībā viņi ir bijuši. Ir jūtama gan krievu, gan vāciešu, gan zviedru, gan dāņu, gan poļu kultūra. Arī valsts ģeogrāfiskais stāvoklis mūsdienās ietekmē Igaunijas kultūru. Tradicionāli Igaunijas ziemeļi, īpaši Tallinas apkārtne, vairāk ietekmējusies no ārzemju kultūrām nekā Igaunijas dienvidi, kur mazāk jūtama citu pasaules valstu kultūras. 19. gadsimtā viens no igauņu nacionālistu mērķiem bija apvienot esošās paražas un tradīcijas, izveidojot vienotu igauņu kultūru. Nozīmīgākais šīs kustības mantojums ir apdzīvojamas rijas (igauņu: rehielamu) — zemnieku mājas, kurām nav līdzīgu pārējā pasaulē, izņemot mazliet Latvijas ziemeļos esošās. Šajās celtnēs zemnieki dzīvoja, strādāja, žāvēja labību un kūla to, kā arī dažreiz turēja mājlopus.

Dzīvojamās rijas ir kļuvušas par vēstures daļu, bet citi vēsturiski kultūras elementi joprojām ir dzīvi. Tradicionālos igauņu tautas tērpus, kurus savulaik valkāja ikdienā, mūsdienās joprojām velk mugurā svētkos. Arī igauņu dziesmas un dejas ir daļa no Igaunijas identitātes. Tradicionālie ēdieni igauņu virtuvē ir marinēts zutis, asinsdesa un sautēti skābi kāposti ar cūkgaļu, kā arī rupjmaize, sautējumi, ievārījumi, marinēti gurķīši, grūbas, kartupeļu biezputra un sālīta siļķe. Svētkos galdā ceļ ceptu zosi, cūkgaļu, alu, melno pudiņu, ābolus, riekstus un piparkūkas.

Nozīmīgākie svētki ir Jaunā gada sagaidīšana, Lieldienas, Darba svētki (1. maijs) un Ziemassvētki, kā arī Uzvaras diena (23. jūnijā par godu izšķirošajai Brīvības cīņu kaujai 1919. gadā pie Cēsīm; Võidupüha) un Svētā Jāņa diena (24. jūnijs, Jaanipäev). 24. februārī ir Igaunijas neatkarības diena, atzīmējot Igaunijas neatkarības iegūšanu no Padomju Savienības, bet 20. augustā ir Igaunijas neatkarības atjaunošanas diena, atzīmējot neatkarības atgūšanu 1991. gadā. Citas valsts svētku dienas ir 2. februāris, atzīmējot 1920. gadā parakstīto Tartu miera līgumu starp Igauniju un Krieviju, un 14. jūnijs, pieminot aptuveni 10 tūkstošus igauņu, kurus 1941. gadā padomju vara deportēja no valsts.

Kopš 19. gadsimta nemitīgi palielinās igauņu literatūras apjoms un nozīme. 20. gadsimta nozīmīgākie igauņu rakstnieki ir Antons Hansens Tammsāre, Jāns Kross un Tenu Ennepalu. Šo rakstnieku darbi tulkoti arī citu valstu valodās. Slaveni ir arī tautas eposa "Kalevipoegs" autors Frīdrihs Reinholds Kreicvalds un rakstnieks, kinorežisors, bijušais valsts prezidents Lennarts Meri.

Profesionālā teātra sākums tiek saistīts ar Vanemuines teātra izveidi 1870. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu). Mūsdienās vairāki teātri atrodas Tallinā, tajā skaitā, operteātris, jauniešu teātris, leļļu teātris. Kopš 1990. gada Pērnavā un Rakverē notiek alternatīvā un avangarda teātra festivāls Baltoscandal. Rakvere iespējams ir mazākā pilsēta Eiropā, kurā ir profesionālais teātris.

Igauņu dziesmu svētki 2014. gadā

Arī tēlotāja mākslas uzplaukums igauņu kultūrā bija 19. gadsimtā, kad Johans Kēlers kļuva par vadošo portretu mākslinieku. Viņš tiek uzskatīts par igauņu profesionālās glezniecības pamatlicēju. 1920. gados un 1930. gados Eduarda Vīralta radītā grafika simbolizē bohēmiskās mākslas aizsākumus valstī. Starptautisku slavu ir guvuši tēlnieks Juri Ojavers, keramiķi Leo Rohlins un Kaido Kasks, digitālās mākslas māksliniece Mare Tralla un grafiķis Urmo Rauss.

Viena no igauņu kultūras izpausmēm 19. gadsimtā radās dziesmu svētki, kas joprojām ir ļoti populāri. Pirmie igauņu dziesmu svētki 1869. gadā notika Tērbatā (mūsdienās Tartu). Kopš 1934. gada notiek arī deju svētki. Abi pasākumi ir kļuvuši par vienu no nacionālās identitātes simboliem. Ievērojamākie igauņu komponisti un diriģenti ir Rūdolfs Tobiass, Arvo Perts un Nēme Jervi.

Vēsturiskās arhitektūras dēļ Tallinas vecpilsēta 1997. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bez Tallinas vecpilsētas UNESCO mantojumā ir vēl Strūves ģeodēziskais loks (Igaunijas teritorijā atrodas trīs punkti no šī loka). Igaunijas Arhitektūras muzejs apmeklētājus iepazīstina ne tikai ar Igaunijas arhitektūru agrāk, bet arī ar tās attīstību mūsdienās.

1909. gadā kā visaptverošs igauņu kultūras mantojums Tartu pilsētā dibināts Igaunijas Nacionālais muzejs. Tartu atrodas arī Igaunijas Literatūras muzejs, kurā ir apkopota igauņu folklora un literatūra. Starp citiem nozīmīgiem muzejiem un galerijām minami Laikmetīgās mākslas centrs Tallinā, Jaunās mākslas muzejs Pērnavā un Igaunijas Brīvdabas muzejs Tallinā.

Sports

Olimpiskais čempions distanču slēpošanā Andruss Vērpalu

Daudzus gadus igauņu sportisti olimpiskajās spēlēs ir startējuši zem citu valstu karogiem. No 1900. līdz 1912. gadam igauņi startēja zem Krievijas Impērijas karoga, bet no 1948. līdz 1988. gadam zem Padomju Savienības karoga. Visvairāk olimpisko medaļu ir ieguvuši distanču slēpotāji Andruss Vērpalu un Kristina Šmiguna-Vehi (katrs pa trim medaļām). Līdz 2019. gadam Igaunijas sportisti olimpiskajās spēlēs bija ieguvuši 13 zelta, 11 sudraba un 17 bronzas medaļas, no tām visvairāk iegūtas cīņas sportā (11 medaļas, no kurām 10 medaļas ir iegūtas pirms 1940. gada). Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā visvairāk medaļu iegūtas distanču slēpošanā (7 medaļas).

Igaunijā populāra ir arī riteņbraukšana, kur Jāns Kirsipū ir uzvarējis vairākos Tour de France posmos. Slaveni ir arī autosportisti Marko Asmers, kurš ir pirmais igaunis, kas kļuvis par Formula 1 testpilotu, un karjeru beigušais autorallija braucējs Marko Mertins.

Igaunijas futbola izlase nekad nav spēlējusi FIFA Pasaules kausā vai Eiropas čempionātā, toties piedalījās 1924. gada olimpiskajās spēlēs. 2004. gadā par Igaunijas pēdējo 50 gadu labāko futbolistu atzīts vārtsargs Marts Poms.

Igaunijas basketbola izlase piedalījās 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, vairākas reizes piedalījusies Eiropas čempionātos, kur augstākais sasniegums ir 5. vieta. Kopš 2018. gada Igaunijas basketbola čempionāts ir apvienojies ar Latvijas basketbola čempionāta, izveidojot Latvijas un Igaunijas Basketbola līgu.

Skatīt arī

• Baltijas valstis
• Ziemeļvalstis
• Igaunijas Aizsardzības spēki
• Igaunijas pilsētu uzskaitījums
• Igaunijas upju uzskaitījums
• Igaunijas rokmūzika
• Igaunija Eirovīzijas dziesmu konkursā

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Igaunija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Igaunijas ceļojumu padomi no Wikivoyage (angliski)
• Oficiālā tīmekļa vietne
• «Eesti riigi infoportaal (Igaunijas valsts mājaslapa)» (igauņu, angļu, krievu).
• «Igaunija - Europa | Eiropas Savienība» (latviešu). Eiropas Savienības oficiālā tīmekļa vietne.
• «Estonica.org - Encyclopedia about Estonia (Estonica - Enciklopēdija par Igauniju)» (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2005. gada 25. maijā.
• «Estonia - Europe (Igaunija- Eiropa)» (angļu). The World Factbook - Central Intelligence Agency. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 25. oktobrī. Arhivēts 2009. gada 7. aprīlī, at WebCite
• «Estonia Map - Europe (Igaunijas karte - Eiropa)» (angļu). europe-atlas.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 4. februārī. Skatīts: 2005. gada 25. maijā.
• «Latvijas un Igaunijas attiecības» (latviešu). Latvijas Republikas Ārlietu ministrija.