Āfrikas kolonizācija

Āfrikas kolonizācijai ir sena vēsture. Pazīstamākā tās daļa ir Āfrikas sadalīšana 19 gadsimtā.

Senā kolonizācija

Ziemeļāfrika pieredzēja Eiropas un Rietumāzijas kolonizāciju jau senajā vēstures periodā, kad to kolonizēja grieķi un feniķieši.

Apmēram piecdesmit jūdzes no vēlākās Aleksandrijas, Grieķi nodibināja savu tirdzniecības koloniju. Tajā pat laikā Grieķi arī kolonizēja Kirenaiku. 513. gadā p.m.ē. notika mēģinājums nodibināt Grieķu koloniju starp Sirēnu un Kartāgu.

Aleksandrs Lielais (356–323 p.m.ē.) Ēģiptes iekarošanas laikā nodibināja Aleksandriju. Tā kļuva par vienu no galvenajām pilsētām romiešu laikos.

Feniķieši nodibināja daudzas kolonijas gar Āfrikas ziemeļu piekrasti. Dažas no tām tika dibinātas relatīvi agri. Piemēram, Utika tika nodibināta ap 1100. gadu p.m.ē. Kartāgai, kas nozīmē Jaunā Pilsēta, tradicionālais dibināšanas gads ir 801. p.m.ē. Tā tika nodibināta mūsdienu Tunisijā un bija lielvara Vidusjūrā līdz ceturtajam gadsimtam p.m.ē. Paši kartāgieši sūtīja ekspedīcijas, lai pētītu un nodibinātu kolonijas gar Āfrikas Atlantijas piekrasti.

Kartāgieši nonāca sadursmē un cīnījās ar romiešiem. Pēc trešā un pēdējā savstarpējā kara — Pūniešu kara (150—146 g. p.m.ē.) Roma pilnībā iznīcināja Kartāgu. Vēlāk romieši netālu izveidoja savu koloniju.

Īsi pēc tam, piektajā gadsimtā, gotu vandaļi nodibināja tur karaļvalsti, kas neilgi pēc tam atkal krita romiešiem, bet šoreiz bizantiešiem. Visa romiešu/bizantiešu Ziemeļāfrika septītajā gadsimtā krita arābiem, kuri ienesa Islāma reliģiju un arābu valodu.

Agrais modernais periods

No septītā gadsimta, arābu tirdzniecība ar zem-Sahāras Āfriku noveda pie pakāpeniskas Austrumāfrikas kolonizācijas. Arī caur-Sahāras tirdzniecība noveda pie arābu kvartālu attīstības Rietumāfrikā, taču tās nebija kolonijas. Kamēr Maroka, Marokas karā, centās iekarot Sahela teritorijas, arābu apmetnes bija spiestas atkāpties pēc laupīšanām šajā apgabalā.

Agrās eiropiešu ekspedīcijas koncentrējās uz iepriekš neapdzīvotu salu kolonizēšanu (piem.: Kaboverde, Santome), vai nodibinot piekrastes fortus kā tirdzniecības bāzes. Šie forti bieži attīstīja savas ietekmes zonu gar piekrasti, bet iekšējās Āfrikas plašumi netika kolonizēti un tie bija eiropiešiem mazpazīstami līdz vēlajam deviņpadsmitajam gadsimtam.

Vinsents Kapoja min trīs eiropiešu iemeslus Āfrikas izpētei: lai paplašinātu savas zināšanas, lai izplatītu kristietību un palielinātu nacionālo cieņu.

Āfrikas sadalīšana

Nodibinātās impērijas, īpaši Britu, Portugāles un Francijas, jau bija sagrābušas lielas teritorijas Āfrikā un Āzijā. Topošās imperiālās varas kā Itālija un Vācija bija darījušas tāpat, tikai mazākos apmēros. Ar kanclera Bismarka atstādināšanu relatīvi mierīgo kolonizāciju pārvērta par neprātīgu jucekli. 1885. gada Berlīnes konferencē Bismarks ieteica nodibināt starptautiskās vadlīnijas Āfrikas teritorijas apguvei. Tas formalizēja „Jauno imperiālismu”. Starp Francijas-Prūsijas karu un Pirmo pasaules karu Eiropa pievienoja 23 miljonus km² — vienu piektdaļu Pasaules zemes teritoriju — savā īpašumā.

Vinsents Kapoja piezīmē, ka Eiropas valstis kontrolēja daudzreiz lielākas teritorijas nekā savējās.

Visiecietīgākā pret vietējiem afrikāņiem bija Francija. Briti uzskatīja afrikāņus par zemāk stāvošiem. Portugāļi bija maigāki, tie cienīja afrikāņus, taču tīrasiņu portugāļi bija augstāk stāvoši.

Kapoja arī apsprieda kolonistu administratīvos iedalījumus. Francija, Portugāle, Vācija un Beļģija piekopa augsti centralizētu administrācijas tipu, sauktu par „tiešo varu” Britu Impērija savos valdījumos par atbildīgajiem iecēla vietējos varas turētājus.