iuratus

Latin

Alternative forms

• jūrātus

Etymology

Perfect passive participle of iūrō (“swear on oath”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /i̯uːˈraː.tus/, [i̯uːˈräːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /juˈra.tus/, [juˈräːt̪us]

Participle

iūrātus (feminine iūrāta, neuter iūrātum); first/second-declension participle

1. on oath; having been vowed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	iūrātus	iūrāta	iūrātum		iūrātī	iūrātae	iūrāta
genitive	iūrātī	iūrātae	iūrātī		iūrātōrum	iūrātārum	iūrātōrum
dative	iūrātō	iūrātae	iūrātō		iūrātīs
accusative	iūrātum	iūrātam	iūrātum		iūrātōs	iūrātās	iūrāta
ablative	iūrātō	iūrātā	iūrātō		iūrātīs
vocative	iūrāte	iūrāta	iūrātum		iūrātī	iūrātae	iūrāta

Descendants

• Aromanian: giurat
• Asturian: xuráu
• Catalan: jurat
• English: jurat, jury
• French: juré, jurat
• Friulian: zurât
• Galician: xurado
• Italian: giurato
• Occitan: jurat, jurada
• Portuguese: jurado
• Romanian: jurat
• Sicilian: giuratu
• Spanish: jurado
• Venetan: xurà

References

• “iuratus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• iuratus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)