trucido

See also: trucidò

Italian

Verb

trucido

1. first-person singular present indicative of trucidare

Latin

Etymology

For *trucicīdō, from trux (“savage; harsh”) caedō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /truˈkiː.doː/, [t̪rʊˈkiːd̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /truˈt͡ʃi.do/, [t̪ruˈt͡ʃiːd̪o]

Verb

trucīdō (present infinitive trucīdāre, perfect active trucīdāvī, supine trucīdātum); first conjugation

1. to slaughter, massacre, cut to pieces, kill in a cruel way

   Synonyms: ēnecō, occīdō, interimō, cōnficiō, caedō, obtruncō, necō, percutiō, interficiō, perimō, sōpiō, peragō, dēiciō, tollō, iugulō, absūmō, cōnsūmō

   • CE 13-14, Augustus, Res Gestae Divi Augusti

     Qui parentem meum trucidaverunt, eos in exilium expuli iudiciis legitimis ultus eorum facinus, et postea bellum inferentis rei publicae vici bis acie.

     Those who cruelly killed my parent, I drove them into exile by legal trials having avenged their deed, and afterwards, when they made war on the republic, I defeated them twice in battle.

2. to demolish, destroy, ruin

   Synonyms: ruīnō, vāstō, dēvāstō, ēvāstō, aboleō, occīdō, perdō, exscindō, dēstruō, accīdō, tollō, dīruō, populor, absūmō, impellō, sepeliō, interimō, perimō

   Antonyms: ēmendō, reficiō, reparō, corrigō, medeor

Conjugation

Conjugation of trucīdō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	trucīdō	trucīdās	trucīdat	trucīdāmus	trucīdātis	trucīdant
	imperfect	trucīdābam	trucīdābās	trucīdābat	trucīdābāmus	trucīdābātis	trucīdābant
	future	trucīdābō	trucīdābis	trucīdābit	trucīdābimus	trucīdābitis	trucīdābunt
	perfect	trucīdāvī	trucīdāvistī	trucīdāvit	trucīdāvimus	trucīdāvistis	trucīdāvērunt, trucīdāvēre
	pluperfect	trucīdāveram	trucīdāverās	trucīdāverat	trucīdāverāmus	trucīdāverātis	trucīdāverant
	future perfect	trucīdāverō	trucīdāveris	trucīdāverit	trucīdāverimus	trucīdāveritis	trucīdāverint
passive	present	trucīdor	trucīdāris, trucīdāre	trucīdātur	trucīdāmur	trucīdāminī	trucīdantur
	imperfect	trucīdābar	trucīdābāris, trucīdābāre	trucīdābātur	trucīdābāmur	trucīdābāminī	trucīdābantur
	future	trucīdābor	trucīdāberis, trucīdābere	trucīdābitur	trucīdābimur	trucīdābiminī	trucīdābuntur
	perfect	trucīdātus present active indicative of sum
	pluperfect	trucīdātus imperfect active indicative of sum
	future perfect	trucīdātus future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	trucīdem	trucīdēs	trucīdet	trucīdēmus	trucīdētis	trucīdent
	imperfect	trucīdārem	trucīdārēs	trucīdāret	trucīdārēmus	trucīdārētis	trucīdārent
	perfect	trucīdāverim	trucīdāverīs	trucīdāverit	trucīdāverīmus	trucīdāverītis	trucīdāverint
	pluperfect	trucīdāvissem	trucīdāvissēs	trucīdāvisset	trucīdāvissēmus	trucīdāvissētis	trucīdāvissent
passive	present	trucīder	trucīdēris, trucīdēre	trucīdētur	trucīdēmur	trucīdēminī	trucīdentur
	imperfect	trucīdārer	trucīdārēris, trucīdārēre	trucīdārētur	trucīdārēmur	trucīdārēminī	trucīdārentur
	perfect	trucīdātus present active subjunctive of sum
	pluperfect	trucīdātus imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	trucīdā	—	—	trucīdāte	—
	future	—	trucīdātō	trucīdātō	—	trucīdātōte	trucīdantō
passive	present	—	trucīdāre	—	—	trucīdāminī	—
	future	—	trucīdātor	trucīdātor	—	—	trucīdantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		trucīdāre	trucīdāvisse	trucīdātūrum esse	trucīdārī	trucīdātum esse	trucīdātum īrī
participles		trucīdāns	—	trucīdātūrus	—	trucīdātus	trucīdandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		trucīdandī	trucīdandō	trucīdandum	trucīdandō	trucīdātum	trucīdātū

Related terms

• trucīdātiō
• trucīdātor

Descendants

• French: trucider
• Italian: trucidare
• Piedmontese: trucidé/trücidé
• Portuguese: trucidar
• Spanish: trucidar

References

• “trucido”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “trucido”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• trucido in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

trucido

1. first-person singular present indicative of trucidar

Spanish

Pronunciation

• IPA^(key): (Spain) /tɾuˈθido/ [t̪ɾuˈθi.ð̞o]
• IPA^(key): (Latin America, Philippines) /tɾuˈsido/ [t̪ɾuˈsi.ð̞o]
• Rhymes: -ido
• Syllabification: tru‧ci‧do

Verb

trucido

1. first-person singular present indicative of trucidar