Krēpjaita

Krēpjaita Ammotragus lervia (Pall, 1777)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta	Atgremotāju apakškārta (Ruminantia)
Dzimta	Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta	Kazu apakšdzimta (Caprinae)
Ģints	Krēpjaitas (Ammotragus)
Suga	Krēpjaita (A. lervia)
Sinonīmi
Antilope lervia Capra lervia
Izplatība
Krēpjaita Vikikrātuvē

Krēpjaita (Ammotragus lervia), saukta arī par arui, ir Ziemeļāfrikas kalnos dzīvojošs dobradžu dzimtas (Bovidae) pārnadzis, kas ir vienīgā suga krēpjaitu ģintī (Ammotragus). Tai ir 6 pasugas.

Izplatība

Krēpjaitas mājo tuksnešainos un klinšainos reģionos

Krēpjaitai uz kakla ir garas krēpes, uz pleciem īsas un stāvas

Vecākām krēpjaitām uz ragiem veidojas gredzenveida krokojums

Krēpjaitas dabīgais izplatības areāls ir Āfrikas ziemeļu tuksnešainās klinšu teritorijas no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Sarkanajai jūrai un līdz Mali un Sudānai dienvidos. Tās sastopamas Mali ziemeļos, Mauritānijā, Marokā, Alžīrijā, Tunisijā, Lībijā, Nigērā, Čadas ziemeļos, Ēģiptē un Sudānā.

Krēpjaitas ir introducētas arī ASV (Kalifornijā, Teksasā, Ņūmeksikā un vienā no Havaju salām Niihau), Meksikā, Spānijā un dažās Āfrikas daļās. Krēpjaitas ASV tika ievestas nacionālajos parkos un privātajās audzētavās, no kurām tās ir izbēgušas, vairojoties savvaļā. Tagad to skaits ir mērāms vairākos tūkstošos dzīvnieku. Ekologi uztraucas, ka to skaits pieaugs vēl vairāk un ka krēpjaita sāks izspiest vietējās Ziemeļamerikas sugas. Spānijā krēpjaitas 20. gadsimta 70. gados tika ievestas valsts dienvidaustrumos, kā medību dzīvnieks. Krēpjaita ātri iedzīvojās jaunajā teritorijā, tās areālam izplešoties rietumu virzienā. Mūsdienās tā ir sastopama Alikantes, Almerijas, Granadas un Mursijas apgabalos. Krēpjaita ir kļuvusi par nopietnu konkurentu Pireneju pussalas vietējiem pārnadžiem. Krēpjaita ir tikusi introducēta arī Kanāriju Palmas salā, kļūstot par draudu salas īpašajai, endēmajai veģetācijai.

Izskats

Krēpjaita ir vidēji liels pārnadzis, bet salīdzinoši liela aita, ar relatīvi īsām kājām un kompaktu ķermeni. Tās ķermeņa augstums skaustā ir 75—112 cm, garums 130—165 cm, svars 40—145 kg. Tēviņi ir ievērojami lielāki un masīvāki par mātītēm. Ragi ir abiem dzimumiem, bet lielāki tie ir tēviņiem. Ragi ir gari, masīvi un izliekti lokā, griezumā trīsstūrveida. Ragi ir gludi, bet vecākiem dzīvniekiem pie pamatnes veidojas gredzenveida krokojums. Tēviņam ragu garums var sasniegt 84 cm, mātītei 51 cm. Aste ir relatīvi gara (15—25 cm), ar kuplu matojumu virspusē, bet bez matojuma apakšpusē. Zem tās apakšpusē atrodas smarždziedzeri, kas izdala spēcīgu, kazas smakai līdzīgu aromātu. Kājas — spēcīgas, to asie nagi neslīd pat uz stāvas klints virsmas. Krēpjaitas galva ir slaida, ar mazām, smailām ausīm. Apmatojums smilšu brūns, ar īsiem, cietiem virsmatiem un mīkstu zemvilnu. Paliekot vecākām, krēpjaitu apmatojums kļūst tumšāks (rudibrūns vai pelēkbrūns). Nāsis tumšas. Zods, ausu iekšpuses, pavēdere un kāju iekšpuses gaišākas. Apakšpusē pazodē un uz kakla līdz krūtīm un uz priekškāju ciskām aug garas krēpes, tās ir mīkstas un biezas. Parasti tās ir gaišākas vai tumšākas par pārējo matojumu. Stāvas, īsas krēpes aug arī uz muguras plecu joslā, sākot ar kakla pamatni. Pieaugušās krēpjaitas blēj zemos toņos, jaunās — augstos.

Dzīvesveids

Krēpjaita gandrīz visu gadu dzīvo nelielos ģimeņu baros vai ir vienpate. Bars sastāv no dominanta tēviņa, vairākām mātītēm un dažāda vecuma mazuļiem. Barā visdominantākais dzīvnieks ir tēviņš, jo tas ir daudz lielāks nekā mātītes, bet arī viena no mātītēm ir dominantāka pār pārējām. Tēviņiem ir raksturīgi divi savstarpējās cīņas veidi. Tie cīnās, badoties ar ragiem, vai laužoties, ragus saāķējot kopā un vienam otru grūstot. Arī mātītes mēdz badīties, bet tās negrūstās. Atšķirībā no citiem kazu apakšdzimtas dzīvniekiem krēpjaitas viena otru nespārda. Lietus perioda beigās vairākas grupas apvienojas un veido lielu baru, kas kopīgi atpūšas un meklē barību. Krēpjaitas, visticamāk, nav teritoriāli dzīvnieki. Tā kā krēpjaitas dzīvo reģionos ar nabadzīgu veģetāciju un bīstamās situācijās tām nav, kur paslēpties, tad tās, sajūtot briesmas, mēdz sastingt. Ja jābēg, krēpjaitas vienmēr skrien kalnā augšup, sperot ar pakaļkājām un cenšoties ienaidnieku nogrūst lejup no klintīm. Krēpjaitas nepārtraukti pārvietojas un pamatā uzturas klintīs un stāvās nogāzēs, kur tās jūtas drošāk. To ienaidnieki Ziemeļāfrikā kādreiz bija leopardi, Atlasa lauvas un karakali, bet mūsdienās, plēsīgajiem zvēriem izmirstot (Atlasa lauvām) vai to populācijām kļūstot mazskaitlīgām, par galveno ienaidnieku ir kļuvis cilvēks.

Vislielākajā tveicē krēpjaita meklē patvērumu ēnainā vietā zem klints nokares, aizā vai alā kalnu pakājē. Atpūtas brīži tiek veltīti kažoka apkopšanai: aitas kasās ar ragiem vai nagiem un berzē ķermeni gar klinti un koku zemākajiem zariem. Labprāt vārtās arī mitrās smiltīs, tā atbrīvojoties no daudziem parazītiem. Vispirms veļas uz visām pusēm, lai apbērtu ar smiltīm ķermeņa apakšu un sānus, pēc tam ar nagiem sagrūž mitrās smiltis uz muguras. Krēpjaita meistarīgi kāpelē pa klintīm, tādēļ to var sastapt tuksnešu klinšainajās virsotnēs vai akmeņainajos tuksnešos. Tā spēj palekties 2 metru augstumā no vietas. Ja baram draud briesmas, krēpjaitas ātri pa nogāzi uzkāpj kalnā, lai tur paslēptos. Tuksnešos krēpjaitas vairāk paļaujas uz savu maskējošo krāsu, kas tās noslēpj no ienaidnieku acīm. Pateicoties ārkārtīgi attīstītajām maņām — ožai, redzei un dzirdei,- krēpjaitas spēj atklāt plēsēju no liela attāluma un laikus noslēpties.

Barība

Krēpjaita ar mazuli

Krēpjaitas barojas agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, kad gaisa temperatūra ir pazeminājusies. Ģimene vienmēr ganās kopā. Krēpjaita pamatā barojas ar zāli, krūmu un koku zariem un ķērpjiem. Tās, ja nepieciešams, paceļas pakaļkājās, lai aizsniegtu lapas, zarus un sulīgos, svaigos dzinumus. Kā jau visiem dobradžiem, atpūtas laikā tiek atgremota barība. Krēpjaitas var iztikt bez dzeršanas, ūdeni pamatā uzņemot ar augiem, bet, ja ir iespēja, tās padzeras arī no ūdenskrātuvēm, peļķēm klinšu padziļinājumos vai nolaiza rasu.

Vairošanās

Krēpjaitas var sapāroties visa gada garumā, bet pārošanās maksimums ilgst no septmebra līdz novembra beigām, mazuļiem dzimstot pavasarī. Mātīte var sapāroties arī divas reizes gadā. Tēviņš agresīvi apsargā savas mātītes un padzen sāncenšus. Grūtniecība ilgst 150 — 165 dienas. Dzimst viens vai divi mazuļi (reti trīs), kas piedzimstot sver 1,5—3 kg. Pirmās divas trīs dienas māte paliek kopā ar pēcnācējiem drošā nomaļā vietā un tikai vēlāk pievienojas baram. Mazuļi zīž mātes pienu 3—4 mēnešus, dzimumgatavību sasniedz apmēram 1-1,5 gadu vecumā. Krēpjaitas dzīves ilgums ir līdz 24 gadiem nebrīvē, savvaļā nav zināms.

Aizsardzība

Krēpjaita savā dabīgajā izplatības areālā ir ļoti reti sastopama vai atrodas tuvu izmiršanai, tādēļ tā iekļauta Vašingtonas konvencijas aisargājamo dzīvnieku reģistrā. Āfrikas iedzīvotāji gadsimtiem ilgi medījuši krēpjaitas, lai iegūtu gaļu, ādu, vilnu un cīpslas. Tā kā cilvēku skaits, kas apdzīvo tuksnešu un kalnu teritorijas, samazinās, krēpjaitu skaits lēnām atjaunojas.

Radniecīgās sugas

Krēpjaita ir vienīgā suga savā ģintī. Vistuvākais radinieks tai ir Arābijas kaza (Arabitragus jayakari), kas dzīvo Hadžara kalnos Omānā un Apvienotajos Arābu Emirātos.

Ārējās saites

• Red List
• Animal Diversity Web
• ARKive: Barbary sheep (Ammotragus lervia)
• Mammals of Texas: Barbary Sheep